Pērkons ([info]perkons) rakstīja [info]ventilators kopienā,
@ 2011-06-08 12:02:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Operācija „Divi vienā” ([info]racoon darbs)
Kad ir dzerts nedēļas divas, un trīsošie iekšējie orgāni izspiež sārtu tīklojumu uz sejas, vājākie padodas. Kam vairāk naudas, tas dodas pie ārsta uz atpumpēšanu, kas prātīgāks, tas nosēžas uz zāļu tējām. Trūcīgākie vienkārši cieš paģiru mokas un cīnās ar dēmoniem.

Raimis nebija vājš un padoties netaisījās jau kopš Maskavas Olimpiādes laikiem. Raimis padotos, ja būtu no trūcīgajiem, bet tāds nu viņš nebija gan. Visus šos gadus Raimondu pavadīja apbrīnojama finansiāla veiksme, kad ikreizi no drošas padošanās trūkuma dēļ viņu glāba kāda „cūcene”, kas visiem apkārtējiem bez bažām ļāva saukāt Raimi uzvārdā. Cūcenis. Raimonds Cūcenis Pāvila dēls. No Ugāles.

Cūcenes gadījās dažādas. Te Usmā zuši svešos murdos trāpījās, te kempingā kāds maku pazaudēja un Cūcenis to atrada, te tika uziets vācu laiku motocikls un notirgots, citkārt atkal alumīnija pienakannas un tā tālāk. Raimim, kā sacīt jāsaka, copēja vienmēr un tamdēļ viņš paģiru mokas nezināja.

Raimis sevi uzskatīja par zinošu, viņa līdzgaitnieki tā pat. Kopā ar Raimi viss būs štokos, viņam klātesot neviens nepadosies un demonus nesastaps. Raimis vienmēr kaut ko izdomās. Kā bankā!

Kamēr Raimis ar līdzgaitniekiem dirnēja pie Ugāles veikala kārtējās veiksmes gaidās, galvaspilsētā, ēkā ar logiem uz parku, trešajā līmenī zem cokola notika drudžaina rosība. Oprācija „Truša kodiens” bija sākusies vakar, izraisot pamatīgu satricinājumu sabiedrībā, bet tās kulminācija, izšķirīgais trieciens un galvenā pierādījuma iegūšana bija tikai priekšā. Katrs no iesaistītajiem zināja savu uzdevumu, katrs par to atbildēja ar savu galvu. Visi bija pārbijušies, gan mednieki, gan medījums.

Nodaļas vadītājs, vienīgais, kas zināja visas operācijas nianses cīnījās ar vēlmi iedzert. Telpā nebija ko elpot, patstāvīgi zvanīja tālrunis, dūca fakss un viņa sekretāre, draņķe tāda vēl bija paklusām nobezdējusies. Sauli, viņš alka gaisu un Sauli, jo telpas nebija pametis jau četras diennaktis. Viss rit pēc plāna. Laba plāna, izcila plāna. Plāna, ko var sastādīt tikai šaha lielmeistars, cilvēks, kurš plāno vismaz divdesmit gājienus uz priekšu, paredz manevrus, risinājumus, atkāpšanās ceļus. Pat ienaidnieka domas un slēptākās fantāzijas. Viss bija izplānots līdz sīkumam.

Stratēģiskā līmenī viss bija izdarīts. Moris vienojās ar Trusi. Trusis savu darbu paveiks. Viņš ar Dzelzeni realizēs taktiskos risinājumus un operācijas „Divi vienā” rezultātā mainīsies pasaules karte. Tā bija nopietnākā lieta mūsdienu politiskajā vēsturē, tāpēc juridiski neeksistējošais ārštata konsultants, kurš arī nodaļas vadītājs un izbijušais CIA aģents ar iesauku Šakālis vāji slēpti nervozēja.

Pēc trim stundām Trusim ir jāizdara savs gājiens, kas būs operācijas redzamās daļas kulminācija. Tās rezultātā jau tā satricinātais medījums pielaidīs kļūdu. Šakālis zināja pat kādu. Medījums zvanīs. Medījums noteikti zvanīs pa savu sasodīti apsargāto līniju un runās. Kliegs, auros, virknēs skaņas, zilbes un vārdus, līdz savirknēs galveno pierādījumu. Pierādījumu, kas ļaus to iedzīt stūrī, atbruņot un sakaut. Kad tas būs sakauts, labie spēki varēs pārņemt šīs nožēlojamās valsteles ar tik apskaužamu ģeogrāfisko novietojumu galvenos sauszemes un jūras transporta mezglus, lai ļautu Morim nemanāmi ievest šajā kontinenta daļā savu karaspēku lielvaru enerģētisko interešu aizstāvībai. Politika un tālākie atrisinājumu Šakāli maz interesēja. Viņš zināja, ka lieta būs liela un jo lielās lietās mazāk zin, jo ilgāk dzīvo.

„Svētais sūds! Tā iezemiešu sekretāre atkal palaida smaku! Nu vai nav vieni draņķi tie vietējie? Un tāda vēl orgānos strādā!” Šakālis palika pikts un no pārdomām par operācijas norisi atgriezās pie apcerējumiem par sauli un svaigu gaisu.

Aiz vadītāja bezgaisa celles, tālāk pa gaiteni, kuru izgaismoja trīsuļojošas dienasgaismas lampas atradās izbijušā fizikas doktora, filatēlista amatiera un vienkārši patīkama cilvēka Arvīda Felzenbahera laboratorija. Patīkamais cilvēks nestrādāja „orgānos”, bet pirms pusgada izskanējušais piedāvājums „gabaldarbam” solīja labu papildinājumu diezgan trūcīgajai pensijai un Arvīds bez tielēšanās piekrita. Arvīda jājamzirdziņš bija magnētiskie impulsi. Arvīds ticēja, ka katrai plūsmai, vai tā būtu strāva, signāls, asinsrite vai pat smadzeņu darbība ir savi impulsi, kurus nolasot un pareizi apstrādājot datus var modelēt impulsos iekodēto informāciju. Savā laikā tika izstrādājis pāris impulsu skeneru prototipus, kuri izrādījās pat veiksmīgi, bet finansējuma trūkuma dēļ šo programmu slēdza. Savukārt prototipi nogūla vecā klases telpā, uz remontu slēgtajā ēkas spārnā.

Prototips spēja notvert impulsus ko raidīja dzīvas būtnes. Katrai tie bija savādāki. Eksperimentu rezultātā Arvīds izstrādāja unikālu impulsu katalogu, kur pēc ienākošajiem datiem varēja atšķirt vai skenerim ir pietuvojusies pele, cilvēks, suns vai kaķis. Skeneris spēja sajust impulsus ko raidīja piemēram kanalizācijas stāvvadi. Bija trīs impulsu veidi. Mēs cilvēki varam dzirdēt, ka stāvvadā tek ūdens. Skeneris savukārt atšifrēja – vai ūdenim līdzi tiek nests sūds, biezs šķidrums vai tikai ūdens. Respektīvi, skeneris nespēja atšķirt, vai augšējā stāvā ir norauts vienkārši ūdens, vai ūdens kopā ar mīzaliem. Šo eksperimentu rezultātā viņš uzzināja, ka viņa kolēģe Lāsma no bioloģijas katedras, kurai bija pašai sava dienesta tualete dirš reizi divās dienās, ap pl 16iem. Savukārt čurāšanai nav izteiktas regularitātes. Tā pat viņš arī ieguva impulsus no telefonu vadiem. Nepieslēdzoties, vienkārši novietojot savu skeneri desmit metru attālumā no kabeļa. Tos viņš gan nemācēja atšifrēt, bet tāpēc orgāni, arhīvos uzrakuši dokumentus par viņa agrīnajiem pētījumiem deva pus gadu, šās nepilnības novēršanai. Un sešsimts tūkstošus eiro no mazās valstiņas nodokļu maksātāju naudas. Būtu devuši arī vairāk un Arvīds sodījās, ka nav prasījis. Jauna skenera izbūvei bija vajadzīga laboratorija, darbinieki, programmatūra, materiāli un detaļas. Kā arī nelietīgie orgāni pieprasīja uzrādīt pavadzīmes par visiem tēriņiem. Pēc mēneša ilgiem pūliņiem, kuru rezultātā bija tapis aparāts ar spēju atšķirt zibeni no transformatoru būdas, Arvīds bija tuvu izmisumam. Veco aprēķinu un rasējumu klades bija pazudušas pārvācoties, arhīva dokumenti bija nepilnīgi un Arvīds nespēja visu pilnīgi restaurēt savā atmiņā.

Par savām nedienām, rupji pārkāpjot konfidencialitātes līgumu nabaga fiziķis pasūdzējās savam mazdēlam. Asistentiem, palīgiem un kur nu vēl pašiem „orgāniem” vecais vīrs neuzticējās, izsmies, izmetīs un ar dievu labais honorār. Desmitgadīgais knauķis bija pārmantojis vectēva zināšanas zemapziņā un ātri saprata, ko īsti vajag. Kam vajag, nesaprata, bet ko vajag – saprata. Īsts zinātnieks. Kā izrādās Šžu-Pingo provincē Ķīnā, uzņēmums ar nosaukumu Huņ-Sjo-WorldwideGlobalElectronicsCorp.Ltd šādas iekārtas jau ražo. Tikai līdzīgas peidžerim, un tikai ar vienu uzdevumu. Iekārta nolasa sieviešu hormonu impulsus. Ja pietuvojoties sievietei displejs iekrāsojas zils – tātad nekā, iespējas līdzinās nullei. Mātīte nav noskaņota pāroties. Ja zaļš – tad gluži pretēji. Tas ir signāls drošam kniebienam uz līdzenas vietas. Galvenais noieta tirgus – blakus esošās Guņ-Vu provinces universitātes pilsētiņa.

Pēc nelielas tielēšanās ķīnieši piekrita trīs mēnešu laikā uzkonstruēt lielāku, jaudīgāku un telefona sarunas impulsus atšifrēt spējīgu aparatūru par 300 000 eiro. „Orgāniem” gan izrakstīja rēķinu par atlikušajiem pieciem simtiem, bet pēc tam, kā jau cilvēki kas savu vārdu tur, ķīnieši nopirka IT un juridisko konsultāciju pakalpojumus 200 000 eiro vērtībā no Arvīda dēla apzaļumošanas firmas.

Arvīds bija pacilāts. Mazo, dzelteno brāļu darinājums kalpoja nevainojami. „Orgāni” bija sajūsmā, amerikāņu špiks, tas kas te par bossu uzmeties arī. Visi bija sajūsmā, pat dēls. Dzīves novakare solījās būt mierpilna un pārtikusi. „Nez, vai par ieguldījumu valsts drošības stiprināšanā man medāli ar iedos? Tas būtu tāds labs nobeiguma akords manai akadēmiķa karjerai.” Prātoja vecais zinātnieks un vērās uz skenera nekustīgo impulsu līkni monitorā, kurai drīz, pavisai drīz vajadzētu sākt lēkāt un atstāstīt vārdus kurus teikuši valsts izlaupītāji.

Bezdeļu smaka bija iesūkusies betona mūros un vairs nebija tik jūtama. Šakālis varēja atgriezties pie pārdomām par plānoto operāciju. „Neaizskaramais kabelis! Padomā tik ko tie velni neizdarīs, lai savu valsti aplaupītu! Lai gan nē, Šakālim viens pīpis, vai viņi laupa vai nē, nav jau viņa valsts. Bet kabelis čaļiem gan labs. Kā no kurzemes mežiem iziet līcī, tā līdz pat pretējam krastam, līdz pašiem mākoņiem. Un viltīgs tāds kabelis. Cik ekspertu nav galvas lauzījuši, bet nevienam nav izdevies to noklausīties. Kā pieslēdzies, tā atslēdzās. Nevienu frāzi, nevienu vārdu neļauj noklausīt. Bet nekas, gan Jūs man zaķīši dabūsiet. Edz kā. Viens prātu izkūkojis iezemiešu gudrinieks ar ķīnīzeriem tādu verķi uzbūvēja, ka visus jūsu noslēpumus izvilksim. Paši pastāstīsiet. Šodien pat! Tā, pulkstenis jau 20:00. Jāsaka tai pirdējai, lai sāk grimmēt Trusi. Šovam ir jāsākās!”

20:55. Trusis manāmi nervozē un tas tracina visus, pat Dzelzene stīvi smēķējot pārliek prātā – „a ja nu viņš tomēr noraustās?” 20:57. Prožektoru sakarsētajā gaisā Truša piere nodevīgi iespīdas, grimmētāja veic pēdējos triepienus.

21:00. Tiešais ēters! Draņķa Trusis gan minūti atpakļ bija noraustījies un mēģināja izmukt, pagrūžot malā operatoru, bet Dzelzene ar Šakāli to bija notvēruši un iestūmuši atpakaļ kadrā. Iepriekš sagatavoto runu savai tautai Trusis nolasīja nedaudz stomīdamiems, bet 21:14 tas bija pateikts! Kauliņi ir mesti un pēc Šakāļa aprēķiniem kuru katru brīdi, pa slepeno kabeli, kas savieno Puzi ar Mākoņiem vajadzētu plūst informācijai, kura ļaust tos mērgļus nožmiegt pavisam.

Šis bija profesora Felzenbahera uznāciens. Viņš, viņa asistenti, tehniskie darbinieki, visa nodaļa un arī Šakālis ar Dzelzeni stingi vērās nekustīgajā līknē. Klusums un satraukums biezēja gaisā un klājās pār telpā esošajiem kā smacējošs negaisa mākonis. Kāds satraukumā neizturēja un nobezdējās. No kolēģu nicinošajiem skatieniem viņu paglāba smalks pīkstiens, kas pieņēmās spēkā. Noraustījās impulsu līkne, radot miljoniem nullīšu un vieninieku, kurus uz Felzenbahera serveri noraidīja Puzes mežos apslēptais skanneris.

Garš pī, kā izsaukuma signāls. Ir, ir audiālais atšifrējums, pie sevis domās gavilēja profesors. Vēlreiz pī. Ieslēdzās ieraksta aparatūra, pirkstus pār taustiņiem izplēta stenogrāfētāja un saspicēja ausis Šakālis. Galvenais pierādījums tūlīt kā dieva dāvana ieguls „orgānu” rokās, mapēs un prātos. Pierādījums, kas kā liesmojošs zobens ļaus cirst korumpantu galvas un izvērsties daudz lielākam un varenākam pasaules vareno plānam.
Pī...
-Khmmm
-Andža?
-nja
-teļuku skatījies?
-mhmm, hujova bļe
-nu vispār pizģec es tev teikšu
-khmmm, nemīz, es to pieļāvu kā iespēju
-nu un kāds tad bļeģ ir šai iespējai risinājums?
-nu, ir pat labāk, man ir shēm..... pššššššš

Pšššššš.......līknes trajektorija izmainījās, tas vairs nebija audiāls signāls. Tagad skenneris noraidīja kaut ko līdzīgu biolaukiem. Profesors un tehniskā atbalsta grupa drudžaini sāka spaidīt klaviatūras. Telpā valdīja mēma panika. Dzelzene kā pārakmeņojusies vērās monitorā, bez skaņas no cigaretes nodegušā gala atdalījās pelni un neviena netraucēti izklājās turpat uz grīdas. „Signāls ir, signāls ir...” murmināja profesors. „Kas tas velns par signālu!!!” . Skatoties uz impulsu struktūru profesors tajos atpazina dzīvuas būtnes klātbūtni. Ne cilvēka, bet gana lielas un tomēr dzīvas būtnes. Cilvēku ķermeņa impulsi mijās ar domu impulsiem, radot unikālu kodu, šeit bija tikai ķermeņa. Divu ķermeņu. Viena lielāka, otra mazāka. Alnis? Nē, par mazu. Mežacūka, jā, viens tā kā kuilis, otrs mazāks. Sivēns! Kuilis un sivēns. Khmmm, jocīgi.

Profesors bija tik ļoti iegrimis akadēmiskajā impulsu mīklā, ka nemanīja, kā aiz muguras viņa pakausī verās Dzelzene, nemanāmi ieslidinot mutē validola tabletīti. Amerikāņu špiks neprātīgās dusmās brāzās pa gaiteni uz savu kabinetu pēc pudeles, savukārt viena no Dzelzenes asistentēm bija pat paģībusi.

Kādu brīdi monitors uzrādīja tikai kuiļa un sivēna klātbūtni, pēc tam signāls pazuda pa visam. Līdz ar to pazuda pēdējā cerība iegūt tik svarīgo, iznīcinošo pierādījumu, kurš teju jau bija azotē.

Drāma, kas risinājās galvaspilsētā tomēr nespēja mēroties ar to, kas darījās Raimja dvēselē. Fortūna bija novērsusi savu vaigu un šķiet, ka pirmoreiz pēdējo divdesmit un viena gada laikā viņam tomēr nāksies padoties un sastapties ar paģiru dēmoniem. Vēl jau puse no plastmasas apinīša bija. Bet kas ir puse apinīša, ja salīdzina to ar polšu. Kaut vai vecā Jankas pusstopu. Tā jau būtu perspektīva, bet patreiz perspektīvas nav. Drūmi prātoja Raimis un skumji vērās savā kapitālā – astoņpadsmit santīmos un lētas plastmasas šķiltavās, uz kurām bija attēlots kaut kāds ķiņķēziņš ar parakstu „Hello Kitty”.

Raimim līdzās uz mūrētās veikala apmalītes pietupās vecais cīņubiedrs un uzticamais līdzgaitnieks Puzes Zigis. Zigis nebija no Puzes, ar tepat no Ugāles, bet jau gadiem mala vienu un to pašu, par savu vareno brāli, kas it kā dzīvo Puzē un ka kādudien brālis atbraukšot viņam pakaļ. Neviens tam īsti neticēja un nekāds brālis viņam pakaļ nebrauca, bet lai Zigis justos labāk, visi viņu saukāja par Puzes Zigi.

„Klau, Tev metāl zāģic i ?” Sazvērnieciski jautāja Puzietis. „Vakar gribēj pie bračk aizkāpt, skatos mežā kaut kādi čmošņiki kokā uzlīduš. Ar džipiem sabraukuš, es jau domāj ka medībs, bet nē, tie muļķīš kokā lien. Kaut kādu samovāru iekāra, ar zariem piesedz un prom. Es pielīd apstīties, domāj, kas pa desām. Kas tas kāds putn slazds tāds moderns vai. Bet nē, tie idiņ toč samovār kokā pakāruš, bet tād smāg. Sav divdesmit kīlo būs un liekas, ka i no ņeržs. Nevis parastais bleķ. Ņerž vecīt. Tik tie mauks to samovār ar baiso tros pietinuš. Nu vo, zāģīc i? „

„Lūk, Fortūnai ir dažādas sejas” filozofiski nodomāja Raimis un lai cik neticami tas arī nebūtu, šodien tā ir parādījusies ciema muļķīša tēlā. Zāģītis bija, precīzāk pusīte no dzelzs zāģīša sliedes, bet trosei tā būs laba diezgan. Raimis darbojās zibenīgi. Pirmkārt vajag visu izplānot, lai vēlāk nav nekādas aizķeršanās. Tagad ir astoņi vakarā. Līdz Puzei ar veco veļluku stunda. No turienes līdz metālu Jankam divdesmit minūtes, līdz šejienei atkal stunda. Kaut kā tā. „Mirdziņ, netais boti ciet, es pēc div stund ieskrieš pēc foller, tu man vismaz atliec, ja. Es pēc nauds! Man atkal cūcene!”. Tāks, galvenais ir plānošana un tā, tā kā būtu veikta! Raimis piestiprināja veco divriteņu tačkiņu uzticamā vellapēda aizmugurē, ietupināja tajā Puzes Zigi, lai rāda ceļu un devās pretim savai kārtējai finansu veiksmei.

Pāris stundu vēlāk, kaut kur tālu tālu Lenglijā, 150 metrus zem zemes , sektorā BCZ13XY, kurā atradās ārvalstu politisko diversiju nodaļa sēdēja kāds drūms un varens vīrs, kurš apātiski veroties datora monitorā vēlreiz un vēlreiz pārtina publiskās vietnes video, kur kāds komiķis no tālās un mazās zemītes parodējot kādu no saviem ministriem ar muļķīgu smaidiņu, paplešot rokas nosaka : ”It’s Latvia...”

Operācija „Divi vienā” bija izgāzusies.


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?