Gaspačo


Izskrēju uz veikalu pēc pusdienām ap plkst. 14:00. Es vienmēr pusdienoju vēlu, lai pastāvētu lielāka iespējamība korporatīvajā virtuvē paēst vienam. Atgriežoties darba virtuvē, es saliku visu uz šķīvīša, apsēdos pie galda, ar muguru pret durvīm. Šķeļot karbonādi ar nazi, es dzirdēju, ka kāds ienāk virtuvē un atver ledusskapi. Gaisu pāršķēla ķiploku smaka, tāda, kas liek acīm asarot un drēbēm izbalēt. Dakšiņa ar vistas miesas gabalu bija apstājusies pusceļā līdz manai mutei. Miera traucētājs nolika katliņu uz galda, netālu no mana pusdienu šķīvja. Pacēlu acis. “Bļeģ nē, tikai ne Eižens!” es kliedzu savā prātā.
Lai arī Eižens strādāt ieradās pirms sešiem mēnešiem, es viņu ienīdu jau no pirmās dienas. Atceros to dienu it kā tas būtu bijis vakar, viņš bija paņēmis līdzi no mājām makaronus ar smirdīgu sieru, ko sildīja mikroviļņu krāsnī. Kad viņš stūma to smirdošo masu savā atverē, viens makarons kā cīnīdamies par savu dzīvību, izbēga no viņa sakodiena un atsitoties no viņa džempera, uzkrita uz galda un atstāja 10cm garu siekalu un tauku sliedi. Es gandrīz apvēmos. Eiženam ir pretīgs rituāls - pēc paēstajām pusdienām viņš ēd cieti vārītu olu un uzdzer tēju. Neviens nevar ciest viņu, bet fakts, ka viņš tika darbā pateicoties radniecībai ar direktoru, piespiež visiem kolēģiem turēt muti.

“Sveiks!” Eižens mani uzrunāja.
Es pamāju ar galvu un steidzīgi ieliku karbonāti mutē.
Eižens pārlēja daļu katliņā esošās samazgas bļodiņā un apsēdās man pretī. Viņš pagaršoja vienu karoti un izdvesa “mmm... garšīgi”
“Gaspačo!” Eižens ierunājās.
“Ko?” Es pārjautāju, jo biju aizdomājies par to, ka viņš pat vārdu “garšīgi” pamanās izrunāt prasti.
“Gaspačo.” Eižens izrunājot vārdu viegli pamāja ar galvu uz bļodiņu.
“Ā, forši.” Es paskatījos uz viņa bļodiņas saturu, tā bija oranžīgi sārta substance, kurā peldēja sīpolu un gurķu gabaliņi, un tās virspusi rotāja pretīgi, taukaini eļļas pleķi.
“Vai to Tev Mārtiņš Sirmais pagatavoja?” bildu, slāpējot intonācijā nicīgumu.
“Nē. Pats uztaisīju. Pēc receptes” Viņš naivi smaidīdams atbildēja.
Es tikai uzspiedu atzinīgu sejas izteiksmi un steidzīgi tukšoju šķīvi. Kādu brīdi mūsu ķiploku aromterpajas sesijā valdīja relatīvs klusums, kuru brīžiem pārtrauca manas dakšiņas slidināšana pa šķīvi un viņa karotes atsitieni pret bļodiņas malu.
“Starp citu. -Jaunums- Kad Inese aizies dekrētā, es būšu Tavs jaunais šefs!”
Es neizturēju...
“Ej dirst! Ej dirst! EJ DIRST! Tas nekad nenotiks, saprati!? Man ir pohuj, ka esi šefa radinieks. Tu esi stulbs, Tavs ēdiens smird. Tu jau pusgadu krīti visiem uz nerviem ar saviem makaroniem. Runājot par šodienas īpašo piedāvājumu - gaspačo (īpaši nicīgā un izsmejošā intonācijā), visticamāk, Tu sameti visus savus puspuvušos produktus katlā un samīdiji tos ar basām kājām. Pievienoji 3 galvas ķiploku, lai izbalansētu delikāto puves rūgtumu, bet kāju sēnīte izlīdzsvaroja galda etiķa skābumu un saulespuķu eļļas izteiksmīgo garšu!” Es izgāzu viņam sejā viņa gaspačo un vēl iemetu viņam ar bļodiņu. “...un iemācies runāt paplašinātos teikumos!”
“Pag, piedod, biju aizdomājies. Kāds jaunums?” Es, atmodies no dienassapņa, vaicāju.
“Šefs akceptēja kondicionieru iegādi. Tikko divus pasūtīju.” Eižens atbildēja.
“Ā, forši. Paldies.” Es atbildēju.