Spirgtā, saulainā rudens rītā slepenā aģenta X-210-297 (koda vārdā sauktu Ložņa, īstajā vārdā sauktu Kaspars Lūsis) vadītais auto nogriezās no autoceļa A4 (Baltezers – Saulkalne) necilā izdangātā meža celiņā. Stūre aģenta rokās bija sasvīdusi un sirds viņam trīcēja ne vien satraukuma, bet arī grambainā ceļa dēļ. Tik tuvu mērķim viņš vēl nekad nebija nokļuvis, un tikai no viņa, Kaspara Lūša, rīcības bija atkarīga Latvijas, Eiropas Savienības, planētas Zeme un, iespējams, pat vēl plašāku kosmisku mērogu nākotne.



Kratoties pāri priežu, ošu un ozolu saknēm, Kaspars iegrima atmiņās. Viss sākās tieši pirms 44 gadiem, 4 mēnešiem un 4 dienām, kad Kaspara, tolaik vēl pūtaina pusaudža, rokās nonāca grāmatiņa ar noplēstiem vākiem. Pa pusei filosofiska dzīves apcere, pa pusei baiss nākotnes pareģojums, šī nezināmā autora (zinātnieka? guru? mesijas?) sacerējums kļuva par Kaspara dzīves rokasgrāmatu, kas sniedza atbildes uz visiem jautājumiem, un iedvesmoja viņu mūža misijai. Grāmatā bija aprakstīta kādas drausmīgas substances uzbūve un darbība, kas varētu iznīcināt Kaspara kvēli mīļoto planētu un visus tās iedzīvotājus. (Kaspars nebija pabijis uz citām planētām, tādēļ vienīgā loģiskā rīcība viņam šķita mīlēt šo ar visu sirdi un citām ķermeņa daļām.) Pēc vidējās izglītības iegūšanas Kaspars iestājās ķīmijas fakultātē un jau pirmajā kursā guva pārliecību, ka grāmatā aprakstītā substance patiešām ir iespējama – fakultātē ar vieslekcijām viesojās viesprofesors no ASV, kas uz biklā studenta jautājumu atbildēja „Yeah, right!” Kasparam Lūsim ar to pietika, viņš pameta universitāti un uzsāka mērķtiecīgu kāpienu pa slepenajām karjeras kāpnēm valsts drošības struktūrās. Kāpnes bija ļoti šauras un stāvas un netrūka tādu, kas pa tām klupa un krita, tā apgrūtinot kāpienu citiem censoņiem, taču Lūša treniņi augstlēkšanā un tāllēkšanā, kā arī pie zviedru sienas, palīdzēja viņam pārvarēt visas grūtības, līdz viņš nokļuva postenī, kurā pats varēja izvēlēties savas misijas. Kopš tā laika aģents X-210-297 visu savu laiku veltīja vienam mērķim – noslēpumainās substances A4 atklāšanai un iznīcināšanai.

Ar dubļu, zaru un skuju palīdzību rūpīgi nomaskējis savu automašīnu, Lūsis lavījās gar guļbaļķu mājas pakšiem. Lavīšanās mākslu viņš bija apguvis ilgus gadus, papildinoties dažādos kursos un semināros, kuros apmācīja lavīšanos visdažādākajos laikapstākļos un uz visdažādākajiem virsmas segumiem, tādēļ bija īpaši nepatīkami pārsteigts, izdzirdot aiz muguras čerkstošu balsi „Kaspar Lūsi?” un sajūtot kājstarpē vēsu ieroča stobru. Tas nebija viņa ierocis, jo savu ieroci Lūsis parasti ievietoja padusē. Slepenais aģents paskatījās pār kreiso plecu. Jā, tas tiešām bija punduris Maigonis Pētersons, saukts arī par MP, saukts arī par Mazo Pretekli. Un tad notika kas pavisam negaidīts. Aizvainojumā un riebumā aģents X-210-297 zaudēja samaņu.

Tā kā Kaspars Lūsis ķīmijas fakultātē nomācījās nepilnu gadu, skaidrs, ka ar substances A4 sintezēšanu viņam ne pārāk veicās. Bez tam, kāpšana pa ļoti šaurajām un stāvajām karjeras kāpnēm valsts drošības struktūrās atņēma viņam visus spēkus. Pavisam savādāk bija ar Lūša ex-bērnības draugu, niknāko ienaidnieku Fēliksu Foliantu (PhD, DDS, MBChB, ScD, OM, CVO, DHL, PVN, etc.) Viņš bija pirmais cilvēks, kuram bija izdevies sintezēt A4, taču viņš nebūt negrasījās to iznīcināt. Šobrīd A4 atradās cieši aizskrūvētā 0,5 l stikla burciņā (kurā kādreiz, spriežot pēc etiķetes atliekām uz tās, bija atradušies marinēti patisoni) uz galda guļbaļķu mājā mežā, netālu no autoceļa A4 (tīra sakritība!). Blakus burciņai atradās Fēliksa Folianta kreisā roka, kas nepacietīgi bungoja ar pirkstiem pa galdu, gaidot, kad aģents Kaspars Lūsis atmodīsies no ģīboņa. Lai gan roka bija jaunāko biotehnoloģiju augstākais sasniegums un tajā bija iebūvētas pēdējā modeļa elektroniskās smadzenes un autonoma pārvietošanās sistēma, tai nepatika atrasties atsevišķi no Fēliksa.

Mazais Preteklis piegāja pie Fēliksa, kurš pagriezis muguru, stāvēja pie ledusskapja, no kura tumšajā istabā plūda draudīga gaisma, un paraustīja Fēliksu aiz frakas stērbeles. (Fēliksa Folianta ekstravagantais ģērbšanās stils bija viņa firmas zīme.) Kaspars Lūsis no bija pilnībā atjēdzies un blisināja pie tumsas nepieradušās acis. „HAHAHAHAHAHAHAHĀ HOHOHOHŌ HIHIHIHIHĪ!” Fēlikss Foliants nodemonstrēja savu meistarību ļaunu smieklu izpildīšanā. Pēdējos 6 gadus viņš bija nepārspēts čempions. „Kur lai nopērk jaunu skapi medaļām un kausiem?” viņam iešāvās prātā doma. „Par to es domāšu rītdien,” viņš nolēma. Jo šobrīd bija kas svarīgāks.

Eklēri. Uz šķīvja, ko Fēlikss izņēma no ledusskapja, bija divpadsmit eklēri. „Tikai ne to,” šausmās nodrebēja Kaspars Lūsis. Viņš necieta saldumus, taču šobrīd protestēt iespēju nebija. Aģents bija cieši piesiets pie krēsla un mute viņam bija kā nākas aizbāzta ar netīru lupatu. (Netīru lupatu sagatavošana mušu aizbāšanai bija MP specialitāte, ar ko viņš pamatoti lepojās. Ar šobrīd MP izskatījās ārkārtīgi lepns. Un ārkārtīgi noguris. Galu galā viņš viens pats bija iestiepis istabā bezsamaņā esošo aģentu X-210-297 un piesējis viņu pie krēsla, kas ir pamatīgs darbiņš pundurim.)

„Vai tiešām tu nedomāji, ka mani trenētie dzeņi par tavu ierašanos man nepaziņos jau tad, kad vēl biji kilometriem tālu?” ieķērcās Fēlikss, nolikdams šķīvi ar eklēriem uz galda Kaspara priekšā. Fēliksa kreisā roka izrāva netīro lupatu no Kaspara mutes, taču viņš spītīgi un aizvainoti klusēja. Sviedri, kas tecēja pār saraukto pieri sajaucās ar asarām. Viņš nojauta, kas viņu gaida. Tik tuvu mērķim. Un tikai no viņa, Kaspara Lūša, rīcības bija atkarīga Latvijas, Eiropas Savienības, planētas Zeme un, iespējams, pat vēl plašāku kosmisku mērogu nākotne. Bet šo... šo viņš nespēs. Tas bija pāri viņa spēkiem.

„Cik saprotu, runa ir par šo?” Fēlikss Foliants pasvieda gaisā burciņu ar substanci A4. Viņa kreisā roka to noķēra sekundes tūkstošdaļu pirms burciņa sašķīda pret grīdu. „Atkala-4. Ledus–9 atvasinājums, kas vienā acumirklī pārklās planētu ar nevainojami spožu atkalas kārtiņu. Tu gribi to iegūt un iznīcināt? HAHAHAHAHAHAHAHĀ!!!” Foliants ievilka elpu un pastūma šķīvi ar eklēriem tuvāk Lūsim. Lūsis nobālēja. „Tas ir iespējams. Protams, tas ir iespējams. Tev tikai jāapēd šie 12 eklēri... DIVPADSMIT MINŪŠU LAIKĀ!!! HIHIHIHIHĪ. Tas taču nav nekas īpašs, vai ne? Bet ja tu to neizdarīsi, tu zini, kas gaida Latviju, Eiropas Savienību un planētu Zeme, vai ne?” Nekad vēl Kaspars Lūsis nebija redzējis tik ļaunu smīnu, kā šobrīd Fēliksa Folianta sejā. Sviedri un asaras aizmigloja Kaspara Lūša skatienu, taču viņš negrasījās ģībt otrreiz. Ar vienu reizi pilnīgi pietika. Viņš bija slepenais aģents X-210-297, un šim mirklim viņš bija gatavojies 44 gadus, 4 mēnešus un 4 dienas. „Esmu gatavs,” Kaspars Lūsis noņurdēja. Fēliksa Folianta kreisā roka novietojās uz galda tā, lai būtu redzami sarkanie cipari tās locītavā iebūvētajā elektroniskajā pulkstenī. Mazais Preteklis atraisīja Kaspara Lūša rokas. Bija 2011. gada 21. oktobris. Kaspars Lūsis ievilka elpu un iekodās pirmajā no 12 eklēriem.