Jo nu mazs tas spektrometrs
- Tepat kaut kur bija, es redzēju, ka zem krēsla paripoja!
- Nav zem krēsla, paga, pabīdi kāju nost. Nea, toč nav.
- Hmmm, nu a kur tad?

- A es zinu? Lielāku miskasti, kā zem šitā galda, es tikai pie sevis pagaldē esmu redzējis. Nu saki, tu to speķa ādiņu te speciāli noliki, žurku pievilināšanai?
- Ha, ha, ha, ļoti smieklīgi, eu, a kas tas tur spīd zem radiatora?
- O! Briļļains, bet acīgs!

No pagaldes izlien Andrejs, 30 g.v., tērpies nelaiķa modes patrona Adi Daslera divsvītru biksēs un kreklā ar uzrakstu „Bitches dig me, find out why!”.

- Tā, dod šurp, mēģināšu vēlreiz.
- Nēee, nekā nebūs, otrreiz mēs viņu toč neatradīsim, bļa budu! – Andrejs nošņaukājas un paņem skrūvgriezi – tagad es pats. Nezinu, ko tev tur tajās smalkajās skolās mācīja, elementāru skrūvīti ieskrūvēt nejēdz, skaties, pieturam ar pirkstu šite, un tagad uzzzzzmanīgi grie... bļa.
- Nu re, es taču teicu, nu. Bet vispār man izskatās, ka tam verķim arī tāpat vajadzētu strādāt.
- Ja? Atļausiet vērst jūsu uzmanību, cienītais profesor, ka tas verķis nestrādā arī AR to sūda skrūvīti, ja?
- Nelecies, piespied šite. Te, vo, turi, turi, turi, tāaaaaa, labi, tūlīt mēs viņu...

Valērijs, 42 g.v., tērpies mājas halātā, iesirmiem matiem un brillēm melnas plastmasas ietvaros, izdara neveiklu mēģinājumu trāpīt ar lodāmuru pa vadu tieši blakus Andreja pirkstam.

- ĀĀĀ, bļaķ!!!! Au, tu vispār skaties, ko tu dari, vecais marasmatiķi?

Andrejs tur pirkstu zem krāna strūklas, Valērijs izbiedēts skatās, caurvējš pārķer dūmu strūkliņu, kas plūst no uz lamināta satraukumā nomestā lodāmura.

- Viss kārtībā?
- Jā, bļaķ, dabīgi, ka kārtībā, tu labāk savāc to šaitanu, kamēr viss dzīvoklis nav nosvilis, ja?
- Aha, nu jā, nu jā. Labi, es pats mēģināšu.
- Tu tur tikai nenokurini visu ar galiem, aparāts nav loterijā vinnēts, zinies.
- Da ko tu sanervozējies, nav jau tā, ka tavējais, būs labi. O, tā, tā, tā, hā, skaties, sanāca.
- Juvelieris hrenovs. Ša paskatīsimies, pag, a šitam štruntam nebija te jāstāv?
- Tu tur nebaksties ar saviem speķainajiem pirkstiem.
- Nē nu toč, man liekas, ka te. Tā, ieslēdz.

Aparāts iedūcas, taču ekrāns paliek tumšs. Andreja sejā vērojama vilšanās, Valērijs iecietīgi smaida.

- Labi, tik tālu nu mēs būtu. Skaidrs, ka ne te. Ha ha, klau, Valērij, atceries, toreiz, nu universitātē vēl, es tak toreiz ar vienu tādu pašu devaisu pa pjaņiem pie dieviem aizlaidu.
- Tad TU tas biji?
- A es tev neteicu?
- Hmmm, nē, es tak toreiz tā arī padomāju, ka šitas, nu, kā viņu sauca, tur pie loga vienmēr sēdēja un kaut ko burtnīcā ķēpājās, hipijs kaut kāds, nu... nu...
- Ā, Galantais, jā, da beidz, nē, es tas biju! Un vēl kāreiz iet Bārda garām kabinetam, padomāju, ka nupat viss, pipec, pieķēruši... Jā, ko Bārda, starp citu? Vēl pasniedz?
- Aha, neticēsi, Dita kāreiz pie viņa tagad mācās.
- Dita, Dita, Dita, tā bija...
- Ko nozīmē „tā bija...”, a ka pagājušajos Jāņos pa pjaņiem šai tur ar visādiem romantiskiem tekstiem apkārt dancoji? Jā, jā, vecākā. Jaunākā tak mums māāāāksliniece, saproties.
- Aha, aha, nu kas tad var visus tos tavus radurakstus atcerēties. Ē, nu tā nolāpītā skrūve tur līdīs iekšā, vai nelīdīs? Ko šī, starp citu?
- Kurš?
- Da Dita, Dita.
- Kaut kādu tur puisieti saostījusi, nezinu, nu lai jau ņemas. Eu, eu, eu, paga, vēl neskrūvē, pag’, šitas štrunts sākumā!
- Tu pamēģini, pamēģini to štruntu tur iebakstīt! Eh, bija laiki, normāla izmēra uzpariktes ražoja, a tagad kaut ar mikroskopu baksties.
- Nu par to vajadzēja domāt, pirms lepni ar kausu riņķī vicinājies, ja?
- Nu a es tīšām? Un kam tā doma bija, ka baltais jāuzdzer?
- Spieda tevi kāds?
- Aha, aha, nu jā. Tā, nu ko, pamēģini ieslē... ĀĀĀĀĀ, bļaķ, ĀĀĀ!!!!
- Nu a ko, tu teici – ieslēgt, a tā ka knaģus izvilkt pirms tam?
- Es zināju, ka uzreiz slēgsi?

Andrejs drebošām rokām aizsmēķē. Piepeši koridorā atskan telefona zvans. Valērijs pieceļas.

- Tikai nemet benčikus atkal pa logu laukā. Es tūlīt.

Valērijs nepacietīgi paceļ klausuli.

- Jā? Jā. ... Nu nu? ... OK ... KO??? ... Nu nē, nu labi, OK, es saprotu, es tikai nesaprotu kāpēc. ... Bērns, ko tu tur murgo? ... Ditu, tev jāiet izgulēties. ... Nu protams, protams, mēs rīt varam satikties, es ap diviem būšu centrā ... Dita, nomierinies, man kaut kā šķiet, ka tas ir dēļ tā maģistra darba, varbūt tev vajag paņemt brīvdienas, nu ... Labi, parunāsimies rīt, OK?

Valērijs domīgs atgriežas virtuvē

- Klau, man liekas, ka viņa ir sākusi kaut kādas garšīgas vielas lietot.
- Kas tad, kas tur zvanīja?
- Vecākā.
- Nu un?
- Neko daudz, godīgi sakot, es nesapratu, rīt parunāsim. Kaut ko tur nevarot, kaut kas neizdodas...
- Un ko tu, batja, nervozē, kāpēc tu domā, ka viņa apdolbījusies – ta?
- Nu viņa tur kaut ko ļoti jocīgu pateica, vesels cilvēks skaidrā prātā neko tādu nepateiktu.
- Nu, nu, ko ta?
- "Jonu masas spektrometrs".

Andrejs mirkli klusē, nodzēš cigareti.

- Tu nepārklausījies?
- It kā nē.