Pēc sniegotu kalnu virsotnēm, bildītēm no seriāliem un kaitinošām skaņām kādā no mūzikas kanāliem, manu uzmanību piesaistīja runājoša galva. Sakoncentrējusi savu, ar vīnu pielieto, uztveri ekrānam, sapratu, ka tā nav nekāda parasta galva, bet valsts Galvenā Galva, kas bārstīja epitetus un metaforas par politiskām spēlēm, dzīves līmeni un demogrāfisko situāciju šai zemē. Saausījos, kad Galva, ieturot dramatisku pauzi, paziņoja, ka situācijas glābšanai esot pieņemts rīkojums Nr. 3 – kas ir obligāti pildāms visiem šīs zemes iemītniekiem

Klausījos rīkojuma tekstā un jutu, kā promiles palēkdamās atstāj manu ķermeni. Mana pirmā reakcija, protams, bija sašutums. Nu kā viena Galva varēja man aizliegt to darīt?! Galu galā, es to esmu darījusi vismaz pēdējos 15 gadus un vismaz 2 reizes nedēļā. Galu galā, tikai tā dēļ mans tagadējais draugs pārvācās dzīvot pie manis: viņš gribēja dabūt to arī no rītiem, nevis tikai tumšās naktīs, kad mēs mēdzām to darīt, klusi ķiķinot un neieslēdzot elektrību – iztiekot vien ar mēness gaismu logā. Pasmaidīju, atceroties, cik laimīgs viņš jutās toreiz, kad pie manis atnāca kursa biedrenes, lai mēs to darītu kopā. Pat es līdz tam nezināju, ka to var darīt tik dažādi. Tā laikam bija vienīgā reize, kad vīrietis, atgāzies krēslā, nespēja darīt neko citu, kā tikai apmierināti ņurdēt un čukstēt: „meitenes, pietiek.. es vairs nevaru...”. Parasti viņš bija nepiesātināms – vēlos vakaros, laiskos brīvdienu rītos vai staigā pirms darba. „Vēl, vēl, es gribu vēl!” viņš parasti uzstāja...

Galvu TV ekrānā jau bija nomainījuši eksperti, kas diskutēja par jaunpieņemto rīkojumu un dalījās viedokļiem. Vieni teica, ka ir muļķīgi aizliegt ko tādu, citi, savukārt, apgalvoja, ka to vajadzēja aizliegt jau sen..Nu nē! Apņēmības pilna es noliku vīna glāzi un devos uz virtuvi nekavējoties pārkāpt rīkojumu Nr. 3 -  aizliegumu cept pankūkas. Un nekāda augstāka vara mani no tā neatturēs...