Čaklais uz slinkošanu latviešu strādnieks latviešu buržuāzijas skatījumā

Slinkum, slinkum, laid mani vaļā!
/iz buržuāziskās folkloras/

Reiz kādā tāltālā zemē, vēl tāļākā par Torņakalnu, dzīvoja kāds strādnieks. Strādnieks bija labsirdīgs pēc dabas, mīlēja savus četrus bērnus, arī sievu – mīlēja. Strādnieks bija miesās ražens padevies un darbi gāja tam no rokas. Strādāja viņš pie buržuja. Buržujam piederēja neliela velosipēdu fabrika. Tajos laikos velosipēdi bija pats modes kliedziens, un buržuāziskā sabiedrība tā vien kāroja iegādāties smalku velosipēdu izbraucieniem pie dabas.

Pa otrdienām strādnieks mīlēja iedzert. Darbs fabrikā sākās astoņos no rīta, un septiņos vakarā viņš bija brīvs doties mājās. Tā viņš parasti arī darīja, tikai pa otrdienām ne. Tad viņš gāja uz krogu pie Pulvertorņa, kur otrdienās tikās dziedāšanas biedrības dalībnieki, lai iedzertu pa mēriņam un brangi padziedātu.

Sieva ar to bija mierā. Kamēr strādnieks ik sestdienu nesa mājās desmit rubuļus, tikmēr viņa bija mierā. Audzināja trīs bērnus (ceturtais bija grūti audzināms), un tikai reizi mēnesī mazgāja strādniekam galvu, ka sviesta klājums uz maizes par plānu, un tā ik piektdienu.

Strādniekam tas ar gadiem sāka piegriezties, un papildus dziedāšanas biedrībai viņš sāka apmeklēt arī jauno ērģelnieku pulciņu, kas ceturtdienās pulcējās aiz konventa klostera pie Svētā Jāņa baznīcas. Protama lieta, ka arī ērģelnieki nebija zemē metami, un ik ceturtdienu pie ērģeļu spēles vienmēr tukšoja brandvīna muciņu, ko vēlīgi ik mēnesi šiem sūtīja Piebalgas dzirnavnieks, kurš pats bija kaismīgs ērģeļu spēles mīļotājs.

Bet kur visu gaidītais sižeta pavērsiens par slinkumu, buržuju un Āziju? Lūk: kādā jaukā maija dienā Liepājas-Ņujorkas tvaikoņu līnija paziņoja par nebijušu piedāvājumu - pērc biļeti līdz Ņujorkai, brauc līdz pat Bombejai. Buržujs slinki paskatījās uz nebijušo piedāvājumu, aizklapēja bodīti un prom bija.