A
Išmaēla visskumjākā skābe.

Šmucovas ciemā jaundzimušajiem deva šausmīgus vārdus, lai jodi šos neparautu. Jonānu Rupucim, piemēram, ir jau deviņdesmit pieci gadi, un neviens jods viņu nav parāvis, ko arī vajadzēja pierādīt. Maskalānos bērnus sauca slavenību vārdos. Pirmajā septembrī Maskalānu pamatskolas pirmajā klasē mācības iesāka Henrijs, Astotais, Tjūdors un Anna Bolāne. Kas tur sanāks, es nezinu.

Marija no Sila Vucaniem pārtrumpoja visus Maskalānus, nosaucot savu jaundzimušo par Išmaēlu. Pie Maskalānu autoveikala sanākušās sabiedrības dāmas māja ar galvām un teica, jā, šitas numurs Marijai ir izdevies un pareģoja lielas lietas Išmaēla nākotnē.

Kādu laiku nekas īpašs nenotika. Kā jau visi Maskalānu jaunieši, Išmaēls vienlaikus iemācījās dzert, pīpot un staigāt, strādāja saimniecībā un kāvās ar Šmucovas čaļiem, bet tad ņēma un iepazinās ar Maskalānu apakšmežniecības mežsargu Paracelsu.

Paracelss bija mežsargs piektajā paaudzē un amatu prata. Savā būdā viņš brūvēja tādas lietas, ka uz degustācijām brauca ne tikai paziņas no Ludzas, bet pat hipsteri no Rīgas un pavisam aizdomīgi subjekti no Pokaiņiem. Arī Išmaēls, sasodīta būšana, iecienīja Paracelsa destilātus un bieži pavadīja laiku, gulēdams mežsarga šķūnī uz veciem maisiem un atjēgdamies no kārtējā šedevra. Kādu dienu mežsargs paaicināja savu jauno draugu uz īpašu pasākumu.

"Senču gudrības!" klāstīja Paracelss, ieliedams dzelteni zaļu šķidrumu tējas glāzē, "atradu vectēva recepti, dai, domāju, pamēģināšu! Tas ir no aličām, būs drusku skābs, bet tu paprūvej!"

Išmaēls paprovēja.

Kopš tā laika ir pagājis gads un varam savilkt kopā galus:
- sastādīts protokols par atrašanos publiskā vietā cilvēka prātam neaptveramā stāvoklī;
- Bolānu govis ir pārstājušas raustīties no katra sīkākā troksnīša un grūtniecība, par laimi, nevienai nav iestājusies. Bolānu kaza pagaidām tiek novērota;
- iespējams, ir atrasts izskaidrojums, kā tika sasiets mezglā augstsprieguma līnijas masts;
- Sila Vucanu kaķis tā arī nenokāpa no bērza un tagad Maskalānos ir apskatāms Latvijā vienīgais kaķa skelets kokā;
- Sila Vucanu Marija apmaksāja Maskalānu pamatskolas saskrāpētā jumta un sakostā skursteņa remontu;
- Maskalānu autoveikala dāmu biedrība pieņēma rezolūciju par to, ka šīs jau sen teikušas, ka no tā Išmaēla tikai nelaimes vien radīsies;
- Henrija un Tjūdora vecāki savāca bērnus un aizbēga tālāk no grēka uz Kanādu;
- pēc baumām, ka jodi beidzot parāvuši Jonānu Rupuci, no Īrijas atgriezās viņa mazmeita. Jonānu Rupucim nekas nekait un viņš svin jau deviņdesmit sesto dzimšanas dienu;
- pats Išmaēls cītīgi iet baznīcā, bet mācītājs ietiepīgi atsakās pieņemt viņa grēksūdzi. Viņam neesot tādu pilnvaru un viņš gaida pāvesta vizīti, lai nokārtotu šo jautājumu;
- jaunais Maskalānu mežsargs Jarānu Homunkuls ir izcirtis visas aličas apkārtnē, lai "izvairītos no turpmākiem starpgadījumiem", tā šis teica.

Paracelss vairs nestrādā par mežsargu, saņem invaliditātes pensiju un ārstē nervus Vaivaru sanatorijā. Viņa dinastija ir pametusi Maskalānu apakšmežniecību un mūsu pārlieku mainīgajā pasaulē ir kļuvis par vēl vienu stabilu vērtību mazāk.

Tas ir skumji.