Q1
Slīkoņa rokenrols

Šis neparastais stāsts būs par kādu, diemžēl, ļoti skumju notikumu. Šīgada ziemas beigās maija pirmajā svētdienā jau pirms dievkalpojuma Brūklenāju sādžas iedzīvotāji aizsāka sačukstēties, ka Kaulenes Ješka - sādžas dzērājs - pāris dienas nav manīts guļam pie mazās koka baznīciņas durvīm. Arī pati Kaulene pēc dievkalpojuma noraizējusies nāca klajā ar paziņojumu, ka viņa savu veco nav redzējusi kopš trešdienas pēcpusdienas, kad šamais, dodoties autoveikala virzienā, paziņojis: “Bāb`, es šodien iešu bļitkot.”
Te, protams, nepieciešama neliela atkāpe ar ieskatu Brūklenāju sādžas ģeogrāfijā, vēsturē un sociālajā situācijā. Brūklenājus veido pārdesmit koka mājas, ģeogrāfiskais un kultūras centrs ir vecā koka baznīca, taču trešdienās kultūras centra funkcijas pārņem autoveikals, kurš parasti piestāj sādžas rietumu galā. Otrā, austrum-dienvidu galā sādža pieslejas Ogezeram, kurš gan, būsim godīgi, ir tikai tieši tik liels, lai to vairs nevarētu nosaukt par dīķi. Savukārt, skats ar guļošo Kaulenes Ješku un vecās baznīcas durvīm brūklenājiešiem bija ierasta vides ainavas kompozīcija, kas ik dienas nomierināja un atgādināja patīkamo patiesību, ka nav nekā jauna šai pasaulē. Tā kā citi sādžas kungi tur guļam redzēti nedaudz retāk, tieši Kaulenes Ješkam bija piešķirts godpilnais sādžas dzērāja statuss. Tādas, lūk, bija nemainīgās Brūklenāju patiesības un mierīgais dzīves ritums, kuru pēkšņi satricināja negaidītais notikums maija sākumā.
Pēc Kaulenes raižpilnā paziņojuma uzmanību pēcdievkalpojuma tērgām šoreiz sāka pievērst arī mācītājs, kurš, būsim atklāti, īpaši lielu uzmanību šim savam ganāmpulkam parasti neatvēlēja. Galu galā, viņš kalpoja veselās piecās draudzēs, un svētdienas viņam pagāja vienā skriešanā. Diemžēl, mācītāja iesaistīšanās izrasīja masu histēriju. Arvien skaļāk sāka izskanēt pieņēmumi, ka Ješka būs ņēmis un noslīcis, sātans tāds, nemitīgi tika mesti krusti, lai dieviņš nogrābstās. Mācītājs tomēr papūlējās visus nomierināt un apsolīja, ka ziņošot pagasta policijas iecirknim par bezvēsts pazudušo Ješku. Patiešām, pēc dažām dienām viens policists atbrauca, liecības pierakstīja, taču vairāk nekādas aktīvas darbības veiktas netika. Un, tā kā straujiem soļiem tuvojās pirmie pavasara darbi, jau maija beigās sādžas sociālā situācija bija normalizējusies, Kaulenes Ješkam piešķirot jaunu - sādžas slīkoņa - lomu, savukārt, sādžas dzērāja statusu jau drīz sīvā sāncensībā izcīnīja Melleņu Ješka.
Taču drīz vien sādžā sākās neparasti, mistiski notikumi. Pirmais publiski plašāk zināmais gadījums ieguva nosaukumu “Lācenes diendusa”. Tas notika tā. Kādā karstā jūnija pirmdienā tā ap dienvidu vecā Lācene tika ieraudzīta diebjam pa sādžas galveno ceļu no ezera puses, nelabā balsī bļaujot: “Slīkonis, slīkonis! Sādžas slīkonis! Kāpj no ezera! Pastarā tiesa, pastarā tiesa!” Saskrēja visi, un sadalījās divos bariņos - kurš pakaļ Lācenei noskaidrot notikušā detaļas, kurš uz ezeru ķert slīkoni. Tā īsti neveicās nevienam, jo no Lācenes neko konkrētāku par parastu spoku stāstu dzirdēt neizdevās, un ne pašā ezerā, ne arī piekrastes krūmos nekādu slīkoni arī neatrada. Varētu būt, ka šis gadījums ar laiku pat aizmirstos, ja tam būtu bijis lemts palikt venīgajam, bet nebija... Tajā pašā nedēļā vēl divas brūklenājietes atkārtoja Lācenes defilē, un sestdienā rīta agrumā pat viens no kungiem, kas jau lika domāt, ka nebūs vis nekādi veceņu spoku stāsti tā slīkoņa padarīšana, bet gan nopietni paša nelabā darbi. Kā jau varat iedomāties, tās nedēļas svētdiena mācītājam bija smagākā darbdiena pēdejos, nu, teiksim atklāti, visos darba gados. Citus ieplānotos dievkalpojumus viņš pamatīgi nokavēja, un piekto pat nācās atcelt, jo Bruklenāju sādžā nebija vairs neviena, kurš negribētu izsūdzēt grēkus. Nākamajā svētdienā mācītājs gan ieradās bruņojies ar daiļrunīgu sprediķi par māņticības piekopšanas apgrēcību un muļķību, taču šoreiz daži sādžinieki grēku atlaišanu pieprasīja pat divreiz. Un bija arī pamats, jo divas brūklenājietes slīkoni bija redzējušas jau puskrēslā ložņājot ap māju stūriem.
Nenoliedzami, ka šis jūnijs bija Brūklenāju sādžas vēsturē baisākais mēnesis. Tomēr, kā vēsta tautas gudrība, nav ļaunuma bez labuma. Šajā gadījumā gan pārfrāzēsim - nav ļaunuma bez kādam tikuša labuma. Un neparasti, ka no Kaulenes Ješkas sādžas slīkoņa statusa ieguvēja bija tieši pati Kaulene. Jo notika tā, ka gandrīz ikviens sādžinieks bija pēkšņi atcerējies kādu pāridarījumu, ko reiz bija pret Ješku netaisni paveicis. Zināms taču, ka tāda godpilna loma kā sādžas dzērājs nāk ar daudziem upuriem un pienākumiem - regulāri tikt apmuļķotam un aptīrītam, iedunkātam, paspārdītam, un visādi citādi funkcionēt atbilstoši savam statusam. Un tādēļ vakaros pie Kaulenes durvīm pasāka atskanēt klusi, nokaunējušies klauvējieni komplektā ar īsām, neskaidrām grēksūdzēm, nodurtām acīm un kādu materiālu vērtību, ar kuru, cerams, nu varētu izpirkt sādžas slīkoņa dusmas un pārtraukt šamā bezdievīgo ālēšanos.
Lūk, kāda neparasta sodība šogad piemeklēja Brūklenāju sādžu. Un tas viss tikai tādēļ, ka Kaulenes Ješka tajā liktenīgajā maija trešdienā līdz bļitkošanai nebija ticis, jo bija pamanījies sadraudzēties ar autoveikala jauno šoferi. Jaundzimušās draudzības rezultātā Ješka bija aizceļojis līdz pat pagasta centram, tur vēl nedaudz padraudzējies, bet tad gan jau pēc dažām dienām nolēmis braukt mājās. Šī cēlā mērķa vārdā Ješka atmūķējis kaut kādu žiguli, nozadzis to pašu žiguli un taisnā ceļā ietriecies pasta ēkā, nodarot ievērojamus zaudējumus Latvijas pastam, ievērojamus zaudējumus žigulim un ievērojamus ienākumus vietējam stikliniekam. Tad nu Ješka ir ticis, teiksim kā ir, sašņorēts un par šādām laucinieciskām izdarībām pienācīgi sodīts ar (aptuveni) divu mēnešu atsēdēšanu pagasta policijas iecirknī. Bez tiesas, un bez grēku atlaišanas.
Kaut kad jūlija sākumā Ješka beidzot pārradās savā mīļotajā sādžā, izraisot vēl vienu pamatīgu masu histēriju un patiesu grēku nožēlu vilni. Un, lūk, esam nonākuši pie stāsta beigām, pie skumjā atrisinājuma, par kuru jūs brīdināju jau sākumā: Kaulenes Ješkam vairs nekad neizdevās no Melleņu Ješkas atkarot sādžas dzērāja statusu. Lai cik arī vīrišķīgi viņš cīnījies, tā arī palicis Kaulenes Ješka par sādžas slīkoni vēl šobaltdien.