Vai viegli strādāt Makdonaldā?
Reiz dzīvoja puisēns, kurš tīrīja tualetes Maķītī. Viņam bija divi vecākie brāļi, bērnībā mirusi māsa un piepampusi galva ar acīm kā sīku tarakānu pāri.

Viņam patika darbā iziet galvenajā zālē, lai palūkotos uz cilvēkiem pie letes un galdiem. Uzraugs viņu ikreiz aizsūtīja atpakaļ, taču viņš tikai pasmējās un atkal paņēma rokās birsti, lai pievērtām acīm ķertos pie darba. Aiz tām viņš jau redzēja sevi tajā jokainajā cepurītē (tomēr nopietnu seju), spiežot pogas uz kases aparāta un iekārtām.

Pirmais solis turpceļā bija sperts, un puisēns atkal pārliecās pār podu, svilpodams dziesmiņu par zeltu varavīksnes galā un nemanīdams durvis virinot apgāzto tīrīšanas līdzekļa spainīti, no kura tekošais sarkandzeltenais šķīdums jau sāka aizklāt viņa pēdas, kājas, vēderu un


To visu pa logu noskatījās attāls viņa brālēns. Brīdi pārdomājis situāciju, viņš ņēmās dauzīt caurumu ēkas sienā, pa kuru varētu izlaist mēslus ar visu radinieku un ielaist pats sevi kaut uz piecām cerību minūtēm.