25
JA NU MAN UZ GALVAS UZKRĪT OLA

Tūtarciemā jau trešo diennakti pēc kārtas vienīgajā krogā valdīja baisa jezga. Neviens pat tā īsti neatcerējās, kurš, kad vīri jau bija krietni iesiluši, izteica šo baiso jautājumu: - Kas bija pirmais, vista vai ola? Vislielākās aizdomas krita uz klibo Ješku, kas gan mierīgi snauda zem sola pašā tumšākajā istabas stūrī un par sevi atgādināja tikai reizēm skaņi un šaušalīgi iekrācoties. Taču tā īsti neviens par to neuztraucās, šāds disputs nebija Tūtaros noticis kopš iepriekšējās reizes, kad resnais Pāvils mēģināja citēt no galvas vēstules korintiešiem, kamēr cienīgtēvs, uzkāpis uz raupji tēstā ķebļa, kliedza tā, ka tuvāko māju suņi sāka gaudot un nerimās līdz pirmajiem rīta gaiļiem. - Stulbeņi, tā ir Zālamana augstā dziesma! - taurēja cienīgtēvs, turoties pie talāra, lai nenosvemptos. Toreiz gan līdz ar rīta gaismu tika rasta patiesība, jo Ķērsta, nākot pakaļ savam laulenim, kam bija jādzen govis laidarā, padzirdējusi, par ko gan visi raženie kungi gatavi viens otram vai rīkles apgriezt, nikni nošņācās - Stulbeņi!, un aizklunkurēja uz māju pēc nodriskātās, vēl no vecāsmātes mantotās Bībeles.

Šoreiz glābiņš pie apvāršņa nebija redzams. Sievas stāvēja ap krogu un lauzīja rokas, mazie bērni ķērās tām svārku strēbelēs, kamēr lielākie, galvu nepacēluši, urbās cauri skolas niecīgās bibliotēkas pašiem tumšākajiem pakšiem - lai taču tēvi vienreiz padzird grāmatu patiesību un nāk mājās.

Pēterītim no sākuma pat nebija ne mazākās domas palīdzēt tēvam. Vismaz beidzot no viņa mājās bija miers. Māte, padzirdējusi par kārtējo ieilgušo diskusiju, neko neteikdama savāca mazās māsas un devās sērst uz kaimiņciemu pie sen neredzētajām draudzenēm. Līdz ar to Pēterītim palika brīvas rokas un brīva vaļa. Pirmo dienu viņš pavadīja visnotaļ lietderīgi, joņodams ar kaimiņu krančiem, lasīdams dēles no tuvējā grāvja, kā arī iztukšojot visu pieliekamo. Otrajā dienā Pēterītis izdomāja, ka ies izjāt ar vienīgo zirgu, kas jau sen bija atvadījies no atmiņām par to, kā būt rikšotājam. Tomēr vēders sāka kurkstēt, un līdz ar to vairs prieka nekāda. Grauzdams pēdējo maizes doniņu viņš ielīda gultā un stingri nolēma - būs tam vecajam muļķim jāpalīdz.Varbūt atnāks mājās, omleti uzceps.

Saticis savus draugus, kam no lasīšanas jau acis sārtojās un pirksti smeldza no lapu šķirstīšanas, Pēterītis saprata - ar grāmatām aršanas nebūs. Acis piemiedzis, viņš skatījās uz izsvaidītajām grāmatām un vienā no uzšķirtajām lapām pamanīja Ņūtona vārdu. Heirēka! - pie sevis nočukstēja Pēterītis. Un devās uz kūti.

Noslēpies zem laktas viņš gaidīja, kas viņam uzkritīs uz galvas. Sēdēja un gaidīja, un klusībā pie sevis štukoja: - Ja nu man uz galvas uzkrīt ola... tad es viņiem visiem parādītu. Tad uzzinātu, kas bija pirmais. Tad tētis ar mani lepotos un klibais Ješka roku spiestu... Un gluži negaidot Pēterītis cieši iemiga. Sapņos viņš redzēja dinozaurus ar vistu knābjiem, milzīgas uz divām kājām joņojošas olas, ābolus, kas stāstīja par gravitāciju, vecu vīru, kas, bārdai plīvojot, pa gaisu svaidīja salmu kušķus, lai atbaidītu mērkaķus. Miegā Pēterītim raustījās kāja, pa vaigu bija notecējusi siekala, neveikli atbalstīto kaklu pamazām jau rāva krampī.

Bāc! Kaut kas mīksts viņam piezemējās uz galvas un Pēterītis pamodās. Grāba ar roku matu kodeļā, rāva, šis kaut kas pīkstēja, raustījās... - Tfu, tu, stulbā žurka -, pie sevis nopukojās Pēterītis. Un devās uz gultiņu, pie sevis murminot: - Jā, šoreiz nekas. Bet, ja man uz galvas uzkristu ola...