Apsegloju melnu kuili
Es biju jauns, man rokās bija spēks,
tās jutu katru dienu.
Un spēks man bija kuili apseglot.

No paša rīta, gultu uzvarējis,
spēju kāpt un kuilim rokas aplikt taisni riņķī -
kā kafijai un tā kā telefona zvaniem.

Mans kuili, negantais, tā aumaļām es tevi guvu -
kumeliņi, nātru jājējiņ, tu, bucītāj,
kur tavas niknās kājas mani nesa, nevar atgriezties.

Zem saules paslēpies, tu rieta malā gaistošā
uz savas stingrās muguras nu debess jumu nes,
bet es vien atceros, kā seglus, kuros pasaule nu sēž,
es darināju tev - mans gaismas laupītāj, mans sapņu kumeļ, tu, lidojošā, melnā cūka!