Straumēni 2 - Atgriešanās.
Tas notika nesen. Iespējams - pat šogad, vai kādus divus iepriekš. Pirms filmas centos nedzert vairāk par divām pudelēm alus. Pazīstu savu organismu. Pazīstu savu urīnpūsli. Mēs jau vairākus gadus neesam labākie draugi. Zināju, ka filma būs interesanta, tāpēc centos neizdzert vairāk par trim pudelēm alus, par spīti tam, ka laiks atļāva izlietot vismaz četras. Kā caurcaurēm laucinieks, vienmēr esmu sapratis, kad pienācis laiks apstāties. Arī šajā vakarā bija tieši līdzīgi - centos noturēties zem četrām pudelēm.

Ierados kinoteātrī, nesot līdzi sevī ielietos divarpus litrus alus un, ignorējot pazīstamās sejas un pretī izstieptās rokas, taisnā līnijā devos uz labierīcībām. Pie sevis nopriecājos par to, ka pilsētā, piestājot padomāt, nav jāsatraucas par sapūstām nierēm un visām no tā izrietošajām sekām. Biju jau gatavs izraidīt no sevis sodību, kad sapratu - pūslis ar mani kārtējo reizi nebija vienisprātis. Pēc vairākas minūtes garām pārdomām sapratu, ka nebūs lemts, tāpēc laiks doties baudīt mākslu.

Melotu, ja teiktu, ka filma bija pusē. Melotu arī tad, ja teiktu, ka pagājusi pusstunda. Patiesībā - biju knapi nocieties līdz brīdim, kad tikko kā izslēgtas gaismas. Ar strauju atspērienu pielēcu kājās un atdūros pret biedra kājām.
- Virzies pēc popkorna?
- Nē, bļaģ - Straumēni 2!

Nevēlos domāt par to, kas būs pēc pāris gadiem.