neraudi, ledusskapi, es aizvedīšu tevi mājās
Es mīlu savu ledusskapi. Es nevaru bez viņa dzīvot. Bet, kas notiek viņā iekšā, ir pilnīga mistika. Pesto burciņa plauktā perina kaut kādas svabadas domas un klusītēm dzemdē jaunu dzīvību to triju mēnešu laikā, ko esmu tai atvēlējis tur uzturēties. Banāni? Klusas dūkoņas pavadīti tie ledusskapja pašā centrālākajā vietā nomelnē, notecina lieko šķidrumu un pārklājas ar jaunu dzīvību. Viena no lielākajām mistikām, ko mans draugs man regulāri sagādā, ir alus krājumu izzušana. Sūknē viņi projām uz dzimto planētu, vai?

Viņa klusā dūkoņa man naktīs palīdz gulēt, viņi ir bijuši vairāki manā dzīvē, bet zināmas pazīmes liek domāt, ka viņi ir visi vienas izcelsmes – aizmugurē paslēptās trubas un redeles, noslēpumainā gaismiņa, kas nodziest, durvīm aizveroties, galu galā bardaks uz ledusskapja vienmēr ir līdzīgs... Viņi visi ir viena stiķa, es domāju – viņi visi ir no kādas aukstas planētas.

Man tikai nav skaidrs, vai viņi ir no nākotnes vai pagātnes, kālabad lai viņiem būtu jākolonizē šī ūdeņainā planēta, jāiemitinās katrā mājā, visviens vai komunistu apdzīvotā zemē vai mežoņu kapitālismā.

Ledusskapi, es mīlu tevi, braucam mājās!