Veļu laiks Mazpisānos
/Lasāms lēnā…monotonā balsī - it kā dziedot senu acteku balādi, stāvot kukurūzas laukā./ Pār Mazpisānu laukiem veļi veļas.
Kā allaž palagos …bez apakšveļas.
Zem viņu kājām zāle kusli vīst,
Un kaut kur apkārt migla nosarkusi klīst.
Te, kaut kur laukā, vardes rāmi kliedz,
Un baisā balsī sektants - ezis zviedz.
Nu, protams, virmo gaisā sirmi kraukļi,
Un gaisā atskan pirmsvēlēšan’s saukļi.
Lūk, tādā gaisotnē, kas atbilst žanram – šausmu,
Klīst veļi parasti - līdz saredz ausmu.
Aha! Lika drusku pagaidīt!
/šo izkliedzam dobjā krūšu balsī, braši piedraudot ar dūri mīļākajam stikla ezim./
/tālāko tekstu izpildām trīsreiz ātrāk, jestri plaukšķinot ar sapiera lāpstiņu pa tuvāk stāvošā plecu/Tik citos laukos veļi bezmērķīgi staigā,
Un kaut ko viedu viens caur otru, čukstot, klaigā.
Bet Mazpisānu veļi nav no dzimtas vājās!
Tiem ejot, visi miera stājā stājās.
Tie viens aiz otra prom no lauka dodas.
Un jautājums, ja – kur? jums rodas,
Es teikšu jums – to laiciņu, kad rudens mēness iespīd logā,
Krietns Mazpisānu velis vada krogā.
Tie tukšo vienu, otru alus kausu,
Līdz kamēr izdzer visu krogu sausu.
Tādēļ mazpisānieši savu miestu, veļus slavē,
Un skaidri zina – cerība ir nāvē!
Jo kurš gan negrib na haļavu dropēt
Un Mazpisānu meitas krogā copēt!
Lūk, tādi pie mums Mazpisānos veļi veļas…
Kā vienmēr palagos un bez apakšveļas.
/pēdējās divas rindiņas lasīt ar īpašu izteiksmi, modulējot balsi no augstā Do līdz alternatīvajam pagraba bigbenda līmenim/