Skaļš, bet nepārspīlēts "Čau!", neskatoties neviena acīs, cerībā, ka nepamanīs.
Tomēr kolēģes kafijas krūze apstājas nepielikta pie lūpām.
Viņa redz, viņa noteikti redz un visu saprot. Viņa zina.
Berot krūzē sūda šķīstošo kafiju, galvā pārlieku savu ierašanos darbā un cenšos saprast, ko tieši izdarīju nepareizi. Kā viņa saprata? Jo biju uzvilcis citu jaku? Pārējais apģērbs bija saglabājis vakardienas pēdas? Es taču pārbaudīju vai viss ir tīrs. Ko palaidu garām?
Sūcu verdošo kafiju, bet kolēģe joprojām ik pa brīdim uzmet tādu kā šķietami nemanāmu skatienu. Skatienu, kurš sevī vienlaicīgi iemieso nosodījumu, līdzjūtību un sava veida pārākumu.
Jā, jā, bļaģ, it kā pati nekad mūžā nebūtu atnākusi uz darbu pālī!

P.S.