P.S. ([info]lietuveens) rakstīja [info]ventilators kopienā,
@ 2012-11-02 08:41:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Naktī. Lietū. Gandrīz bildinājums.
- Es rakstīju tev vēstules, bet apēdu tās. - nokāris galvu viņš brītiņu klusēja.
- Visas, viņš steidzīgi piepilda cieši skatīdamies lietū, kas bija noskalojis visas krāsas. Tālāk vārdi tika izgrūsti vēl ātrāk, vienā elpas vilcienā. - Es tās apdēdu, visas vēstules. Nebija garšīgi, nevienas garšīgas, saproti?... Nevienas pašas labas.
Rūgtums bija jānoskalo ar pāris malkiem. Lietus turpināja līt, tāpēc glāzes saturs nu jau bija atšķaidīts, cigarete garšoja slapji un zāle klusi auga.
Mazliet savaldījies viņš turpināja mierīgākā balsī.
- Neviena nebija tik laba, lai tev sūtītu. Mani mīlestības vārdi pārāk saldi, skumjas un vientulība sagrieza vēderu.
Sagrozījies krēslā viņš no glāzēm izlēja lietusūdeni un ielēja vēl šķidrumu no blakus stāvošās pudeles, pabīdot vienu glāzi uz manu pusi piebilda:
- Šajā pēcpusdienā, kad manā viesistabā lēni ierāpoja lietus un pieprasīja tēju, es sapratu, ka naktī man patīk labāk. Un lielākoties sausāk arī.
Piekrītoši pamāju ar galvu (bet varbūt man tikai glaimoja, ka izvēlējās mani)
- Dzīvosim kopā, - es teicu un izstiepu kājas sirdszālēs, kas turpināja klusi augt.
Man arī nekad nav garšojušas mīlestības vēstules.


(Ierakstīt jaunu komentāru)

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?