Atvainošanās vēstule
Gribēju no visas sirds atvainoties par darba neiesūtīšanu. Šeit laikam vietā būtu paskaidrojums, kā līdz šādai apkaunojošai situācijai nonācu. Ceru, ka sapratīsiet un aiztaupīsiet man savus sašutuma pilnos skatienus.

Tātad trešdienas pēcpusdienā uzzinu sava garadarba tēmu. Pretiniekos fortūna smīnot piespēlējusi vietējās sabiedrības sviesta guru unpy. Viņa kontā dramatiskas diskusijas par sieviešu krūtīm, regulāri cibas ieraksti un vērā ņemami panākumi ventilātorā, tiek baudīts apkārtējo respekts un cieņa (nejaukt). Man nav nekā no tā visa. Varbūt labāk padoties?

– Nekad – pie sevis nočukstu, rokai stiepjoties pēc iedvesmas avota lētāko alus izstrādājumu plaukta virzienā. Jau ceļā uz mājām iztālēm ieraugu stāsta aprises, tam ir jāiedvesmo, rautin jāizrauj cilvēkus no viņu ikdienas rutīnas pretī tautiskuma un zudušā nācijas varenuma atdzimšanai. Galu galā, senās dziesmas nosaukumā ietverts episks simbolisms – mācības, ceļš uz gaismu, konkurētspēju un saticību vienlaicīgi, arī ģimenes vērtības. Redzu slēptas gaidas pēc tieši šāda varoņstāsta drūmajās pretimnācēju sejās un bērnu nedrošajos skatienos. Tad man vēl nebija ne jausmas, kā tas viss izvērtīsies.

Domās vairākkārt atkārtoju tautas četrvārdi un tādējādi cenšos ieiet sevī. Tā vietā istabā ienāk koju biedrs. Rakstīt negribas, gribas izklausīties svarīgam, un es izstāstu, ka nupat piedalos galaktiskajā retorikas čempionātā, kas izsauc zināmu interesi.
– Nu redzi, ir tēma un par to divās dienās vajag kaut ko uzrakstīt, tā lai cilvēkiem patīk, lai iedvesmojas. Tagad meklēju idejas, zini – vajag simbolus, iekodētās zīmes, tās lielās naratīvas. Tu taču esi no laukiem, vai ne, pastāsti, kas pirmais nāk prātā dzirdot – izslejos – “Dar' man, Tēvis, pastaliņas”?

Tagad atceroties, šķiet, ka vismaz uz brīdi viņš tiešām ieslīga domās, bet tad pēkšņi iesaucās:
– Zini, DIRSĀ TAVAS NARATĪVAS! – strauji izejot no istabas un aizcērtot durvis. Gaitenī dzirdama saraustīta elsošana.

Vispirms mēģināju incidentu ignorēt, tomēr te prasījās pēc izskaidrojuma. Redziet, tas nebija cilvēks, kurš mēdz tādā veidā reaģēt. Mācās sabiedriskās attiecības, kaut īsti nezin, ko tas nozīmē, nu, nav īpaši gudrs, bet apkārtējos ciena. Nekad nebiju dzirdējis lamājamies, varbūt tikai reizēm Dinamo spēlēs. Draugi nebijām, bet nebija arī problēmu. Līdz šim.

Drīz viņš atgriezās, ielīda gultā un ieslīga datora ekrānā. Varēja pilnīgi sajust, ka ir kaut kāda spriedze. Un tā tagad būs visu laiku. Acīmredzot, ļoti sāpīgs jautājums, kāda bērnības trauma – to viegli varēja nojaust, kas gan cits.
Sāku visu redzēt perspektīvā – tātad veseli trīs gadi vienā istabā ar spriedzi, apslēptu pie tam. Šo to zināju no psiholoģijas, apslēptas emocijas ir visbīstamākās. Uzreiz iedomājos arī par huļi-bļodas video, simt punkti, ka te gaidāms kas līdzīgs. Varēja jau droši uzstādīt kameru. Saprotiet, es nevarēju to tā atstāt.

Zem gultas glabājās poļu apmaiņas studentu dāvinātā Žubrovkas pudele ar bizoņzāles stiebru. Īpašas cerības uz tā autentiskumu neloloju, jo pudeli saņēmu atvērtu – oriģinālais saturs, visticamāk, aizvietots ar vietējās točkas vai kādu citu mantu. Tomēr peldošais zāles stiebriņš izskatījās gana eleganti, un pudele jau gaidīja nākamo atdāvināšanas reizi. Taču nu bija pienācis laiks likt to lietā.

Viņš piekrita, tā sakot, izlīguma glāze. Bet es nojautu, ka ar to vien nebūs līdzēts. Kā jau teicu, psiholoģijas pamatlietas man nav svešas (varētu pat teikt, ka es to studēju) un līdz ar to biju gatavs panākt visa izrunāšanu līdz galam – lai sasāpējuši jautājumi nekad nebūtu problēma.

Pēc ceturtās glāzes pēc iespējas saudzīgāk iejautājos:
– Klausies, man Tu vari droši izstāstīt, būs vieglāk. Nu, kas īsti ir ar Tavu tēvu?
Nojautu, ka tieši tēva trūkums varētu būt iemesls. Viņš izdzēra vēl vienu un sāka stāstīt.

– Tas bija laikam septītajā klasē, kad es beidzot visu sapratu. Nu, kāpēc man tā neiet. Kāpēc es tagad sēžu smirdīgās kojās, visu to huiņu (atvainojos par tik detalizētu atstāstu, bet tas man šeit liekas nepieciešams) mācos – viņš pameta ar roku uz stūri, kur mētājās dažādas ne reizi neatvērtas sabiedrisko attiecību māklsu aprakstošas grāmatas.

– Tajā septītajā klasē es pirmo reizi saņēmos pats nopirkt sporta apavus. Un negāju uz tirgu, kā mamma lika, aizgāju uz normālu sporta veikalu. Un tur man to paprasīja – Kādus, saproti, Kam man vajag? Es taču toreiz nezināju, ka vispār nodalās. Basketbolam, skriešanai pa segumu un zālē, garajām distancēm, īsajām un vēl taču brīvā laika apavi. Visus tos man vajadzēja, jo nekā jau nebija. Saproti?

Negribējās teikt, ka nesaprotu, tāpēc noteicu:
– Nu, apmēram.
– Ko apmēram? Saproti, cik gadus es jau biju izniekojis? Lai par normālu sportistu kļūtu, no bērnības jātrenējas. Bet es toreiz nolēmu, ka joprojām varu. Man klasē bija diezgan labi rezultāti – bet tas jau ar tiem sūda tirgus brīnumiem. Saproti, talants, tikai nobremzēts. Iedomājies visas tās sacensības, tur Āfrikā, Amerikā, visur – tu tikai skrien, vai nu, es nezinu, kas man vispār labāk sanāktu – un visi kliedz tavu vārdu, meitenes, visādu tautību, ķeras ap kaklu, prasa autogrāfus, viss apmaksāts, tu tikai rādi talantu un fotografējies. Ar karogu, protams, valsti pārstāvi.

Viņš izmeta vēl vienu glāzi.

– Bet nē. Nē. Es biju sarēķinājis, ka man kopā vajag ap 900 latu, iesākumam, bet vecāki nebija neko vispār iedevuši, 40 kautkādus. Aizeju mājās un visu šo stāstu, bet tēvs smejas, saproti, smejas, un saka, lai vienreiz pieaugot. Vārdu sakot, nepirks, lai es turpinu veģetēt. Ja gribot būt sportists, lai trenējoties tāpat – lai vēl satraumējos ar nepareiziem apaviem. Vai tev nav kaut kas uzdzerams?

Sakoncentrējies mēģināju savilkt kopā psiholoģiju un no pēkšņā jautājuma satrūkos. Nebija pilnīgi nekā, tikai šodien nopirktais divlitrīgais alus - tā tepat stūrī zaigoja ar savādu mirdzumu, kuru iepriekš nebiju ievērojis.

– Bet tad tu noskaitīji – viņš jau krietni vēlāk turpināja – to savu tautasdziesmu, un es visu redzēju plašāk. To gudrību tautas. Redzi, es jau biju samierinājies, ka nekas nebūšu, bet tagad tikai pa īstam sapratu – to netaisnību. Tur taču tieši par to ir – ka tēvs, nu, vispār vecākā paaudze – dod. Par principu. Un tad tu ņem, mācies, tu kļūsti par lielu vīru. Bet vajag, lai sākumā palīdz. Savādāk nekas nav. Tauta to zināja, bet tagad vairs nē, un mēs ciešam, tāpēc arī krīze un visi tie.. – viņš atmeta ar roku un izdzēra brūnās pudeles atlikumu.

Jāpiebilst, ka līdz ar abu pudeļu tukšošanos es vairs nevarēju tik labi atcerēties precīzos vārdus, tādēļ pēdējo izteikumu atstāsts ir aptuvens. Taču klausoties jutu, kā manī arvien vairāk pieaug netaisnības apziņa. Prātā uzpeldēja arvien jauni pierādījumi, ka istabasbiedram taisnība, arī es biju vairākkārt sajutis šo pašu necieņu pret sentēvu tikumiem no savu vecāku puses, un, kā par sagadīšanos, arī mana dzīve nebija gluži rožu dārzā izvērtusies. Pasaule, kādu es to pazinu, vairs nepastāvēja. Man bija atņemts pārāk daudz.

Atceros, ka vakara turpinājumā vairākas reizes nodziedājām “Dar' man, tēvis, pastaliņas”, vēlāk arī citus nez kur atrastus motīvus – “Ai, Dieviņi, kur man grūti!”, “Nu to Rīgu ieraudzīju” un “Aiz upītes jēri brēca”, tādā veidā izrādot pienākošos godu sen aizmirstajiem tikumiem.

Pamodos tikai pavisam nesen, sāpēja galva un dvēsele. Protams, pēc visa notikušā nebija nekādu cerību tuvākajā laikā uzrakstīt saturīgu stāstu vai jebkā citādi izpausties par doto tēmu - lai piedod man visi tie, kas cerēja un gaidīja. Bet, kā jau jūs to tagad redzat, tā nepavisam nav mana vaina, nevisiem laimējas piedzimt izsmalcinātu tikumu ielokā. Tomēr vienalga atvainojos.