Latvijas nokia
Labvakar, mazais.

Aiz trejdeviņiem kalniem, aiz trejdeviņiem mežiem bija tāda zeme - Latvija, kurā dzīvoja latvieši. Latvijas zeme bija skaista un koša, latviešu liktenis bija bēdāt un ciest. Viņi bija daiļi no vaiga un dziļi sirdī labi cilvēki, diemžēl pārāk gudri. Ar niekiem un muļķībām latvieši, gudrības nomocīti, nenodarbojās, bet alu, kosmosa kuģus un viltīgas uzpariktes labāk un lētāk taisīja citās zemēs, un latviešiem īsti nebija, ko darīt.

Bez īstas nodarbes latvieši grima nabadzībā kā sivēni purva akacī, līdz labietis Saulvedis Kārtējais atrada risinājumu. Mums, viņš vēstīja caur blēņu kasti, vajadzīga Latvijas nokia! Caur Latvijas nokiu mums nāks laime, čupām naudas un cilvēka cienīga dzīve! Uz "cilvēka cienīgo dzīvi" tauta atdzīvojās, to visi labprāt iekāroja.

Latvijas ķēniņš pasauca savus trejus dēlus un teica, kurš atradīs man Latvijas nokiu, tam puse valsts un ķēniņa meitu par sievu! Piedāvājums bišķi smirdēja pēc incesta, bet tāda bija ķēniņu piedāvājumu standarta pakete. Ņem, ko dod, un nevaibsties.

Pirmais ķēniņdēls iesēdās gaisa balonā un laidās pa debesīm, nokiu meklēdams. Augstu un tālu lidoja, caur mākoņiem un viesuļiem, līdz beigās atrada nokiu dziļos mežos, būrī ieslodzītu, bargu vīru apsargātu. Visus pirmais ķēniņdēls pievārēja, atlauza dzelzu restes, paķēra nokiu aiz čupra un veda mājās.

Ķēniņš sasauca labiešus, lai ievērtē nokiu un izrēķina ekonomisko potenciālu. Labieši trīs dienas un trīs naktis sprieda, kā lai pieklājīgāk pasaka, ka pandulācīti vajadzēs tomēr atdot zooloģiskajam dārzam, un ka potenciāla te nebūs nekāda.

Ķēniņmeita nospļāvās par velti šķiesto meikapu un pēc nokias devās otrais ķēniņdēls. Viņš iekāpa baltā kuģī un izbraukāja septiņas jūras un septiņus okeānus (vismaz tā pats dievojās), līdz beidzot tālas salas koraļļu smiltīs atrada nokiu. To apsargāja vēl bargāki vīri par pirmajiem, bet otrais ķēniņdēls ar viltu viņus iemānīja zolītes turnīrā, kur tie paspēlēja visas savas krelles, gurnautus un beigās arī nokiu.

Labiešu padome atzina, ka otrā ķēniņdēla vinnētais nokritušā krievu kosmiskā pavadoņa fragments nevienam nav jāatdod, bet labās ziņas ar to arī izbeidzas. Ķēniņmeita savā blogā šķendējās, ka Latvijas vīrieši ir gatavie ņuņņas, viņa nokiu atrastu uz skaitli viens, bet viņai neviens nedod tādu iespēju. Blogosfēras viedoklis dalījās.

"Vēsu purnu!", teica trešais ķēniņdēls un ieknieba ķēniņmeitai dibenā. Viņš iespundējās pils visaugstākajā tornī, atvāza uzticamo laptopu un sāka gūglēt.

Gūglēja dienu un gūglēja nakti. Pilī raustījās elektrība un nostrādāja dūmu detektori, bet nokia neatradās.

"I'm too old for this shit", nopūtās trešais ķēniņdēls un gūglēja slepenas zintis un buramus vārdus. Apkārtnē dārdēja pērkons, plosījās vētra un simtgadīgus ozolus rāva no zemes laukā kā burkānus, bet nokia neatradās.

"Iä! Shub-Niggurath!", sasparojās trešais ķēniņdēls un gūglēja aizliegtus spēka vārdus, palienētus no senām un aizmirstām rasēm, kurām labāk neatdzimt nekad. Skaitlis pī palika par apaļu četrinieku, Planka konstante pārvērtās par Avogadro skaitli, bet nokia neatradās. Toties atlidoja citplanētieši un gribēja zināt, kas te, ellē, notiek?

Trešais ķēniņdēls izsūdzēja savu sāpi, ka Latvija bez nokias panīkst. Citplanētieši saskatījās un teica: "Še, jaunekli, saņem nokiu! Tikai negūglē vairs tā, mums grāmatvedības programma gļučī no tavas gūglēšanas!"

Labieši nevarēja vien beigt nokiu slavēt. Ij dizains labs, ij energoefektīva, ij biosadalāma, ij sīkas detaļas nesatur, ko maziem bērniem aizrīties, ij ražošana videi draudzīga, ij resns no tās nepaliek, ij cena pieejama!

Nu bija Latvijai nokia, nu Latvija uzplauka! Trešais ķēniņdēls apprecēja ķēniņmeitu, dzima viņiem bērniņi, viens par otru īpašāks, un viņi dzīvoja ilgi un laimīgi.

Čuči nu, mazais! Varbūt rīt atlidos citplanētieši un uzdāvinās Latvijai nokiu!