Es pie sevis jau tik daudz reižu esmu solījusies, ka nu viss ir cauri. Ka pārstāšu domāt par tevi. Tajā brīdī viss liekas tik ideāli, liekas, ka man izdevies tevi aizmirst, bet kad vakarā ierāpjos un ieritinos gultā tu esi klāt. Un atkal tu saimnieko manās domās, liekot man domāt to, ko nedrīkst. To, kas nekad nebūs. Kādēļ es saku nekad? Es varētu tev aizrakstīt un pateikt ka tevi vēlos... zinu, ka tu atbildētu. Varbūt uz brīdi man kļūtu labāk. Bet tas būtu tikai uz brīdi. Jo pēc tam es ciestu. Vai tad es nemocos jau tagad? Nē, es to nedaru. Es tikai sapņoju. Un sapņi jau nesāp. Tajos brīžos es esmu tikai laimīga. Bitter sweet memories is everything I'm taking whit me.... kā tajā dziesmā...
Man būtu tik daudz ko teikt, bet tajā laikā, nespēju pateikt neko. Es spēju tikai sapņot, jo zinu, ka pašu svarīgāko tev nepateikšu. Tas laiks jau ir aiztecējis.