sapņojam

ieraksts:
Sapni atceros samērā fragmentāri. Iesākumā bija lapsas. Tās mēģināja tikt iekšā pa durvīm, kas bija no veca, trausla koka, kas laika gaitā kļuvis pelēks. Durvīs ir daudz mazu lodziņu un durtiņu, visas jātur ciet ar roku, bet lapsas vienmēr sāk spraukties iekšā pa kādām citām durtiņām. To purni atgādina kožu saēstus izbāzeņus. Kad lapsas tiek iekšā, tās izrādās pavisam jaukas, par spīti tam, ka mazliet pretīgas kā slimi, klaiņojoši suņi.

Pēc tam man ir jāfotografē tīģeri iekšpagalmā ar analogo kameru. Nevaru atrast pareizo ekspozīcijas laiku, kā arī domāju, ka šis darbs ir sasodīti bīstams. Kad pavēršu kameru pret tīģeri, tas sāk pozēt, samērā pārspīlēti un pavisam netīģeriski, vairāk kā tāds mājas kaķis.

Tātad šajā sapnī mani it kā apdraud visādi dzīvnieki, kuri pēc tam izrādās tīri mīlīgi. Tas tā, ja mani vairāk interesētu sapņu tulkošana.

Pēc tam es runāju ar man pazīstamu fotogrāfi, kura saka, ka aizsūtījusi pieteikumu fotokonkursam, bet saņēmusi atbildi, ka foto viņas standartiem šoreiz neatbilst. Tad viņa stāsta, ka paskatījusies uz bildi mobilajā telefonā, un tad pašai tapis skaidrs, ka galīgi garām.

Pēc tam es sēžu pie virtuves galda un lasu kaut kādu pionieru žurnālu no sešdesmitajiem. Mans tēva brālis uz plīts vāra ūdeni. Un kā vēl vāra - ūdens ir kādi pāris kubikmetri, kas fiziski veido taisnstūra paralēlskaldni, kas neizplūst pa telpu, bet turas kopā kā receklis, kā galerts. Un tam visam pa virsu kā maza, smieklīga dekorācija, ļodzīgi turas katla vāks. Es jautāju, cik daudz želatīna vajadzētu, lai sarecinātu visu šo ūdeni. Tad tas pārstāj turēties kopā, izplūst pa telpu un es pamostos.

ulzha:
Acīmredzot par godu trokšņainai videi kajītē (ūdens gāšanās trokšņi laikam ir no stabilizatoru darbības? Nevarētu būt, ka pa mašīnklāju skalojas ūdens?), pa vidu citiem sviestiem nosapņojās par piramīdas tēšanu no kartupeļa un pēc tā līdzības veidojošos piramidālu tornado no akmens, kurš sagrauj noteikta veida baznīcas un vēl kaut kādas izvēlētas celtnes – kādas tieši, neatceros.

Kaut kā tā – kartupelis rokā, ar nazi veido tam četrskaldņu piramīdas virsotnīti, un pie pamales redz tumšu no debesīm lejup sniedzošos piramīdu, kurai forma mainās atbilstoši kartupeļa formai (tikai lejup vērsta). Vēlāk šī tornado līdzīgā piramīda pietuvojas un bez virpuļošanas, vienkārši kā ar arklu braucot pa gaisu, grauj man apkārt mājas.

ieraksts:

Ou, te skaidri redzams, ka pirms gulētiešanas skatījos kino pēc Bukovska motīviem, haha.
Sapnī bija tāda aina, kur slimnīcā/dzemdību namā ir palāta ar kaut kādiem pusurļikiem, pie kuriem atnākušas prostitūtas un viņiem ir baigā ballīte. Un ir viens tāds tumšmatains tipiņš treniņbiksēs, kurš ir tāds kā labais varonis visā šajā stāstā, lādzīgais puisis netīrā sabiedrībā, kurš pamanās sev ar nagu saskrāpēt acābolu, no kura tagad tek asinis (viens no daudzajiem wtf šajā sapnī), tāpēc viņš kopā ar savu vakara beibi dodas uz slimnīcas otru pusi apārstēt savainojumu. Viņi iet cauri pagalmam, ir nakts un ziema. Pagalmā notiek karnevālam/atrakciju parkam līdzīgas izklaides. Ir dažādas teltis un būdas, kur kaut ko var laimēt. Viņi iet garām būdai pie pašiem vārtiem, kur ar smagām ziloņkaula biljarda bumbām no ļoti neliela attāluma met pa stendu, kur jātrāpa tādām lodēm, kas atveras pēc trāpījuma un to iekšā ir serde, kas griežas. Viens ūsains tips ar nekārtīgi skūtu galvu trāpa pa visām un var izvelēties balvu. Balvās ir ģitāru pastiprinātāji un pedāļi no firmas "Tube-like" (loool:D ), dvd atskaņotāji un visādi štrunti. Vīrietis izvēlas vienu spuldzīti kartona kastītē un maisiņu ar zelta zivtiņām, kuras pēc idejas laikam ir sausās, aplejamās, kuras iemet akvārijā un tad tās atdzīvojas (dslfjksldg es nevaru, smadzenes, kamōn :D). Būdas saimnieks ir neizpratnē un piedāvā labāk ņemt dvd atskaņotāju, jo pienākas taču augstākās kategorijas balvas. Bet vīrs atbild, ka viņš nesaprot, jo viņam bērnībā gadījās ...(lūk, aizmirsu, viņš lietoja daudz labāku vārdu par "trauma") un rāda uz tādu kā izdilumu nekārtīgi noskūtajā galvā.
Vēl kaut kādas sievietes pie slimnīcas ieejas strīdas un viena pasaka otrai, ka "izskatās, ka jūs ejat dzemdēt kazu".

psihs:
sapnī redzēju dokumentālo (krievu val.) par aknu cirozi, tā ir zīme - pietiek tos divlitrīgos pļumpēt

pashizgaazeejs:
Reiz noredzēju pavisam īsu par to, kā mana cienītdvīņmāsa pickle_jar pārrodas mājās galīgā ķitē. Tā nu viņa tur streipuļo pa taciņu uz māju, taču nez kādēļ rokās nes milzīgu makšķeri. Tikusi pa dzīvokļdurvīm iekšā un cenzdamās slēpt savu kondīciju, tiek skaidrots makšķeres ģeniālais darbības princips - tā patiesībā ir pievienota metāla sēdeklim ar pedāļiem (ziniet, tā ka tie minamie, pa kuriem var pa kanāliem braukāties), tā nu var reizē braukt pa ūdeni un makšķerēt.

ieraksts:
Sapnī man jāvada ķerra, kas ir kombinēts kameras statīvs, uz kura sēž arī operators. Jāfilmē kāzas kalna galā, pļavā. Jābrauc kalnā, tad straujš pagrieziens pa labi un mazliet uz leju, kur bērns pļavā plūc ziedus.
Bet pats labākais ir kameras statīva/ķerras vienīgā riteņa konstrukcija - tā ir neliela metāla lodīte, kas nesaprotamā veidā nemaz neiegrimst zemē, turklāt šī lodīte neizskaidrojamā magnētiskā veidā turas pietiekamā atstatumā no ķerras un nekādi nav piestiprināta. Vienkārši atrodas gaisā un to nevar ne atraut nost, ne pievilkt tuvāk ķerrai, tā atrodas fiksētā stāvoklī un griežas, lai ķerra varētu braukt.
Tādi sapnīši, hāh.

klusums:
Kopā ar kādu paziņu braucam meklēt viņa vectēvu. Mašīnā ir vēl trešais cilvēks (varbūt māsa vai no iepriekšēja sapņa?). Vectēvu kāds ir nolaupījis(?)/aizvedis(?)... nav svarīgi, jāsameklē, jāatrod. (Esošā situācija nav diez cik demokrātiska, varbūt ārēji, bet mēs esam vairāk ar pagrīdes kustībām saistīti cilvēki) Telepātija starp tuviem cilvēkiem ir pilnīgi normāla, tāpēc galvenais pavediens ir tas, ka šī saikne vairs nav jūtama un pēdējoreiz justa pazūdam kaut kur Vidzemē. Tātad vectēvs droši vien ir jau kaut kur ap Igaunijas robežu.
Braucam, ziema, tumšs, piesnidzis un snieg, izmaldamies pa pāris ciemiem it kā meklējot pavedienu. (Oh, sapņos var tādas vietas ar mašīnu izbraukt kur dzīvē nu nekādīgi tā nesadarīt. Piemēram, pāri dzīvžogam ar vienu stūri pārmaukt pāri) Tad gan es ieminējos, ka jābrauc vien uz Igaunijas pusi un tad, kad noķers kaut mazāko sajūtu no vectēva, tad orientēsies tālāk kas un ko.

Pirms tam iepriekšējā sapnī es domāju kaut kādas shēmas kā atsvabināt mammu. Viņa bija "apcietināta", bet gan neoficiāli kaut kā. Un sēdēja savā apcietinājuma laukos āra virtuvē. Drīkstēju viņu apciemot. Bet nedrīkstēja viņai nest neko aizdomīgu. Galu galā plāns tapa bet kā izgāja, neatceros. :)

ieraksts:

Sapnī man bija darbs (pat miedziņš par mani ņirgājas, lol), strādāju pie tādas lielas pults, kas kontrolē nevis skaņu, bet vilcienu satiksmi. Pa logu bija redzamas arī mazliet zālē ieaugušas sliedes, uz kurām stāvēja maza, futūristiska lokomotīvīte. Tad mani aicināja kaut kādā puspagrabā kaut ko "palīdzēt aiznest" - tad es sapratu, ka lielākā daļa mana darba būs saistīta nevis ar tiešo uzdevumu, bet miljonu debilu un sarežģītu sīkumu, kas ir ārpus darba pienākumiem, piemēram, man bija jāaiznes plastmasas kanna ar ūdeni, tikai šī kanna bija cilvēka augumā un pavisam nekustināma.
Pēc tam pēkšņi bija jābēg no kaut kāda senlaiku cietokšņa kaut kur mežos, kādā kara plosītā valstī, kas atgādina to Eiropas daļu, ko vēl pavisam nemaz neesmu izpētījis (Rumānija, utt.). Es un kāds biedrs, ko es neatceros, ģērbušies melnos mēteļos, zābakos, kārtīgās vestēs, kā tādi 19.gs. Londonas biznesmeņi, līdām pa rudenīgi mitru pļavu ar nodzeltējušu zāli. Lauku sadalīja daudzi mazi, ar ūdeni pilni grāvīši. Aiz katra grāvīša zāle bija saķepusi tādā kā kaudzē, kas bija ļoti plāna un atgādināja pār plikpaurības pazīmēm saķemmētus matus. Šādā plānā patvērumā mēs slēpāmies no mazām lidmašīnītēm, kas virpuļoja gaisā.
Pēc daudziem grāvīšiem un patvērumiem, nonācām lauku mājās, kur dzīvoja vietējā ģimene, kas sarunājās kādā pusslāviskā valodā, bet mēs sapratāmies. Ģimenes vecakā sieviete, kurai bija apzīmējums tajā viņu valodā - "virsmāte", rādīja pannu, uz kuras uzklāj cepamo papīru, kas bija nokasīts no atlupušas galda virsmas.
Tad ienāca viņu pusaugu dēli, no kuriem viens bija ģērbies armijas maskēšanās tērpā, viņa galva bija skūta un seja saskrāpēta, un viņš ar savu brāli skrēja cauri virtuvei ar mazām lidmašīnītēm rokās. Īsti neizveidojot acu kontaktu un nekā sevi nenododot, viņš aizskrēja tālāk. Mēs ar nezināmo biedru sapratām, ka viņš bija viens no mūsu sagūstītājiem tajā cietoksnī.

pickle_jar:
Ir tādi cilvēki kā es, kuriem labpatīk mosties līdz ar saules uzaušanu. Taču, ja gadās noplītēt līdz četriem rītā, ķermenis nav gatavs celtiem ap saviem astoņiem, deviņiem, lai arī prāts jau skaidrs un mundrs. Tādās reizēs gadās visreālistiskākie sapņi ar vien dažiem, bet pietiekami uzjautrinošiem fikcijas krikumiem. Šorīt gadījās šādi:

Sapnī pieceļos dzīvoklī, kurā arī nakšņoju realitātē. Tā kā iepriekšējā vakarā mazliet paballēts, draudzene man sacepusi veselu šķīvi ar kartupeļiem. Paēdu un dodos uz vannasistabu mazgāt zobus. Tur uz vannas malas sēž ļoti miniatūrs mopsis (nu tieši tik miniatūrs, lai varētu dzīvot uz vannas malas). Sakopjamies un ejam laukā, laiks ļoti pavasarīgs un pēkšņi esam uz nenosakāmiem peroniem. Tur draudzene satiek daudz bijušo klasesbiedru. Sēžam, kājas pārkāruši virs sliedēm, garām paiet blonds puisis ar ģitāru un velta meitenēm flirtējošus skatienus. Pasniedz man cigareti un es aizsmēķēju. Draudzene tikmēr beigusi sarunu ar vienu no klasesbiedriem, tāpēc mēs dodamies projām. Man norit neliels dialogs ar klasesbiedru:

- A kur jūs ejat?
- Es uz Mežciemu, Dārta- Krišbarona/Tallinas
- A Dārtai traktora tiesības ir?
- Viņai ir parastās
- Nuja, ta jau traktoru ar' var..
- Bet traktora viņai nav. Atā.

Sekoju Dārtai, un pa vidu viņai izsaku savas bažas par vannasistabā dzīvojošo mopsi. Saku, ka tā taču nevar. Ko tas suns var viens vislaiku darīt vannasistabā, pie tam tumsā (tajā brīdī stāstu kaut kādu zinātnisko gudrību par to, ka tumsā turētām acīm atrofējas redze). Pa ceļam secinu, ka viņa īstenībā mani ved uz staciju. Kad par to prasu, viņa saka, ka mēs, protams, ejam skatīties kaut kādu mēģinājumu. Sāku činkstēt, ka tad mums jāieiet rimčikā, jo esmu izbadējusies. Dārta izrāda klaju nepatiku, jo pirms tam mani bija sabarojusi ar karupeļiem.

Un tad es pamostos. Tajā pašā dzīvoklī. Izsalkusi.

ulzha:
Veselus 3 murgus noskatījos vienā naktī

1) Ka man kaut kāda kuņģa kaite, pret kuru palīdz makšķere. Tādu āķaparātu ar aizsargājošu karkasu apkārt ielaidu caur barības vadu, un tad ilgi bija jāgaida. Nesaprotu, kā vispār bija paredzēts piecirst to zivi – pats nesavainotos? Man apnika un es izvilku laukā. Un tur bija kaut kas ieķēries arī – tāds piepūties samiņš kā baloniņš vai baloniņš kā samiņš, apaļš, melns, ar lielu ūsu kušķi.

2) Bija par mīlēšanos un ejakulēšanu visai neiespējamā pozā sev virs galvas

3) Biju deportēts uz kaut ko koncentrācijas nometnei līdzīgu līdz ar vairākiem ģimenes locekļiem; bijām izmitināti katrs citā korpusā. Bija kaut kādas pārrunas ar cilvēkiem it kā no citas rases, lai gan pēc izskata tādiem pašiem, bet biedējošiem. Likās, ka jāvairās un jānoklusē informācija. Bet pamazām notikumi attīstījās par ~ikdienišķu darba komandējumu/darba ģimeņu pasākumu.

ulzha:
Braucu uz kaut kādām (programmēšanas) sacensībām pilsētā, kas atgādināja Ventspili vai Ugāli. Autobusu vadīja pagasta šoferis Ervīns. Autobusam aizmugurē bija atkritumvedēja iekārta (resp. autobusa - atkritumvedēja apvienojums). Ar to līkumojot pa šauru krustojumu, mani gandrīz piespieda pie sienas.

Sacensības nokavēju, paspēju tikai uz apbalvošanu. Laikam tāpēc, ka slikti orientējos pilsētā, vai arī vēl kādu nodarbju dēļ, kuras neatceros, bet visspilgtākais iespaids bija baznīca (tāda, kādu es neesmu īsti redzējis). Tās milzīgajam tornim bija mākoņu izkliedēšanas funkcija: tas izdeva kaut kādas pukšķošas skaņas, un apmākušajās debesīs pēkšņi pavērās koncentriska tāda kā viesuļvētras acs. Tornis zaigoja dzintarainās krāsās.

ieraksts:
Un vēl viens sapnis, no mazliet senākiem pierakstiem par iepriekšējo.

Apmēram sapņa pirmajā daļā ir gājiens pa ledus klātu tiltu, kur katram ir savs instruments. Kāds mēģina spēlēt koka trompeti. Pēc tam es arī mēģinu, mēs ejam, līdz aizejam uz lielu astoņdesmito gadu padomju savienības stila sanatorijas tipa ēku, kur ir gari gaiteņi un it kā kaut kāds budisma vai citas, pavisam nezināmas un mistiskas reliģijas centrs.
Pēcc tam ir sapņa daļa kurā es apēdu veselu rindu no tablešu paciņas, kas it kā ir lidokaīns, kas vispār, cik zinu, nav tabletēs. Jūtu, kā visa pasaule notrulinās uz brīdi. Pēc tam visi (neatceros, kas tie bija man apkārt) uztraukti mēģina ieskaidrot, ka man jābrauc uz slimnīcu, jo tas viss var nogalināt manas aknas. Pēkšņi esmu tādā dīvainā kabinetā, laikam tajā pašā sanatorijā/garīgajā centrā, neatceros, kas tur iisti notiek, tikai to, ka stāvu durvīs un cilvēki iet garām un es īsti nezinu, ko tur daru.

Pēc tam epizode lielā istabā, kā viesistabā - galds ar galdautu, gar malām soli un tur kādas četras meitenes, katra izskatās daļēji pazīstam,a un citi, nepazīstami cilvēki. Mums dod izvēlēties ā4 lapas ar ilustrācijām, aptuveni M. Stārastes stilā. Katrā lapā ir zvēriņš kādā situācijā - kaķītis, gailis, cūciņaa, utt., un dažādas viņu aktivitātes, blakus paskaidrojumi un jautājumi, bet ukrainiski. Uz tiem jāatbild un vēl kaut kas jāizkraaso, zvēri, šķiet, visi ir no ķīniešu astroloģiskā kalendāra.

Vēl pirms tam viena daļa, kad es apzinos, ka šis ir sapnis un garajā gaitenī ir meitene, kas atkal izksatās attāli pazīstama, bet it kā apvieno dažādas redzētas sejas. Viņa izskatās pēc medmaasas un viņai pie virslūpas ir viens mazs traips, kā no dzerta piena. Es domāju, kur, ārprāts, sapņos rodas visas šīs sīkās detaļas un eju viņai atklāti jautāt, vai viņa zina, ka šis ir sapnis un viņa ir sapņa dala un kāpēc viss ir tik detalizēti, ka viņai pat ir piens uz virslūpas, vai vina tikko ir dzērusi un vai ārpus šī gaiteņa vispār kaut kas ir, vai viņa apzinās, kas viņa ir un vai atceras savu pagātni. Viņa sāk apdomāt, atbildēt un saka, ka protams, viņa taču ir īsta un tad sāk mazliet minstināties un visa noskaņa saka, ka nav laika un sapnim jāiet tālāk un viņa skatās uz mani kā kādas izrādes dalībniece - tā pusslēpti pārmetoši, lai es nebojājot izrādi un notikumu gaitu.

ieraksts:
Rakstiet, rakstiet, sapņojiet! Citādi es atkal esmu vienīgais.

Šoreiz tāds sapnis, kuru pamostoties biju aizmirsis, bet tad tas lēnām sāka atgriezties, detaļu pa detaļai un, jo tālāk, jo vairāk mana reakcija tuvojās pilnīgam wtf. Jau atkal domāju - nu kur tas viss rodas, kur? Un kāpēc tas notiek manā galvā?


( Tātad, sapnis. )

ieraksts:
Jāpieraksta dažādu iepriekšējo sapņu driskas, kas aizķērušās atmiņā.

Ir projektora ballīte lauku mājās, bet vakara viesi, kuri sāka mums rādīt franču īsfilmas, kaut kur nozūd pīpēdami un es pa to laiku izlieku Fantastic Mr. Fox. Vēlāk viesi atgriežas un izskatās apvainojušies par to, ka vairs nerāda viņu izvēli. Viena no tām īsfilmām bija ļoti detalizēta filmiņa par mašīnītēm. Joprojām brīnos, kur tas viss rodas sapņos, ja zinu, ka neko tādu nekad neesmu redzējis.

Šajā pašā sapnī viens no viesiem, kuru nekad neesmu redzējis, prasa, lai dabūjam prom viņa māti, jo mēs jau zinot, kāda viņa ir un, ka mēs to neizturēsim. Māte, kura aktīvi protestē izlikšanai aiz durvīm, izrādās ir skolotāja, kura mums mācīja rasēšanu.

Eju pa ielu, šķiet, Daugavpilī. Cik atceros, kāds nes kaķēnu, bet tad iedod to man, garāmejot un neapstājoties. Kaķēns šķiet jauks, bet saskrāpē man roku. Pēc tam pamanu, ka minka plēš sev nost ķepiņas ādu visā garumā. Redzu atbaidošo, pusnolobīto ādu un domāju, kādas slimības tagad esmu saķēris.

Un sapnis, no kura es pamodos ar rāvienu un tādu baisu pretīguma sajūtu. Tur bija meitenes seja, kura sāka izplesties. Tā riebīgi izplesties uz sāniem kā balons, kuru uzpūš. Acis attālinājās viena no otras, deguns kļuva lielāks, mute pārvērtās pārspīlētā ņirgā, kā tāda klauna-balona seja, un tas bija tik pretīgi un atbaidoši un es to arī izteikti jutu sapnī.

damn_thing:
Es sapņoju,ka esmu stāvoklī. Man bija pienācis pēdējais brīdis,lai izlemtu,taisīt abortu vai nē. Un tad es teicu,ka bērnu gribu dzemdēt,bet netaisos paturēt. Atdošu adopcijai.
Pirms es to pateicu, es redzēju savu ķermeni no iekšpuses.
Tas bija šausmīgi, reāli un baisi. Kad pamodos trīcēju no bailēm un mierināju sevi,ka neesmu stāvoklī un nebūšu (par jaunu esmu tādam priekam). Njā.

psihs:
es šodien gulēju un "sapņoju", ka pamodos - es arī nebiju aimidzis un es rādīju sev savas rokas, bet es neredzēju tās, tik dīvaini, bet es pamodos pēctam pa īstam, lai un man rokas bija zem segas, kā izskaidrot šo efektu? arī skanēja televizors, bet kad pamodos tur gāja parāde, bet guļot likās, ka stāstīja kāds mācītājs

ieraksts:
Sapņoju, ka izvēlos mašīnu no stāvvietas, ar ko pabraukāties pa naksnīgajām ielām vienā konkrētā vietā pie Lielupes, starp Majoriem un Dzintariem. Šī vieta jau iepriekš parādījusies sapņos un tieši saistībā ar braukšanu, kaut gan, cik atceros, braucis tur nekad neesmu, tikai bērnībā staigājis apkārt. Mašīnu izvēle notiek tādā kā datorspēles stilā, beigās es izvēlos vienu diezgan stūrainu formu apveltītu japāņu sporta mašīnu un braukāju apkārt, reizē saprotot, ka tas notiek gan braucot, gan es kā tāds muļķis skrienu pa ielu ar spēļu mašīnīti rokās, abas lietas notiek reizē un kaut kā savstarpēji mainās. Vienā brīdī jāšķērso tilts, kas ir uzcelts tik nožēlojami kā kartona/finiera/dēļu/mēbeļu atlieku izstrādājumi - pussabrukuši šķūnīši. Tilts izskatās ārprātīgi neizturīgs, tas ir sastiķēts ar naglām, skrūvēm un līmlenti, izskatās, ka to varētu būt būvējuši bērni, tikai tas ir pavisam reāla izmēra tilts. Tas, protams, sabrūk. No mājām izskrien visi vietējie iedzīvotāji, sievietes ar bērniem un suņiem, visi pulcējas un kopīgiem spēkiem draudzīgā un saulainā pulkā aizbarikādē sabrukušā tilta abus galus.

ieraksts:
Atkal sapņi. Laikam daudz guļu. Sapnī skatījos televizoru, tur rādīja tādas latviešu rokgrupas koncertu, kas bija kā sajaukums no visiem Līviem, Credo utt. Visa tā astoņdesmito gadu TV pārraižu attēla kvalitāte. Dziedošais taustiņnieks dziesmas vidū ar zobiem atvēra marķeri, lai kaut ko atzīmētu notīs, spilgti un skaidri dzirdēju, kā mainās balss, kamēr viņš dzied ar to vāciņu mutē. Dziesmā bija kaut kas par ezeriem laikam.

pm:
Emm, jā. Savādi, pavisam savādi, bet laikam tāpēc jau tie ir sapņi. Tātad. Sapnī es esmu (vai vēroju no malas? man šķiet, ka abi skatpunkti ik pa brīdim mainījās, katrā ziņā pārak daudz ko neatceros) kaut kāda pīļveidīga būtne - kā no "Duck Tales" multenēm un komiksiem - garā mētelī un ļoti gariem drediem. Būtne ir kaut kā nesen kļuvusi akla, bet pirms tam bijusi šaušanas čempions, bet tagad dodas/dodos uz lombardu ar savu šaujamieroci, kas ir plastmasas un līdzinās matu žāvējamajai ierīcei. Jūtu pīļbūtnes skumjas un nožēlu par karjeras beigām. Ierocis tiek stiepts uz muguras lielā somā ar lenci pār plecu. Bet pa ceļam notiek kaut kāds uzbrukums vai nemieri, kur kādu jāaizstāv un jāšaudās. Tad pīle atver savu ieroci, jo tas ir jāpārstata cīņas režīmam, jo tajā iekšā ir viss saprogrammēts sporta vajadzībām - cik reizes var izšaut un cik spēcīgi. Programmu nodrošina un regulē tas, ka iekšpusē ierocim viss ir pilns ar ciešos kūlīšos savītiem plastmasas vadiem, kā tiem plastmasas savilcējiem celtniecībā un to gali saiet kaut kādos atbilstošos robiņos. Pīlesbūtne saliek to kopā un saprot, ka, par spīti aklumam, spēj labi šaut, it kā saredzot skaņas viļņus. Tālāk neatceros. Žēl, noteikti bija baigais action.

ieraksts:
Sapnī biju bērnībā un iepirkos ar ģimeni kaut kādā lielveikalā, apģērbu nodaļā. Uzvelku brūnas velveta bikses, kas man ir krietni par garu un māte saka, ka šīs zilās bikses ir par garu. Esmu neizpratnē - bikses taču ir brūnas! Kamēr to skaidroju, bikses maina krāsu uz zaļām. Cītīgi domāju par to, ka bikses bija brūnas un tām ir tādām jābūt, un tās arī kļūst brūnas. Mana māte joprojām uzstāj, ka bikses ir zilas. Es atbildu, ka "realitāte nav taisnvirziena". Pēc tam domāju, ko tas vispār nozīmē, ko es pateicu. Bet tā bikšu krāsas maiņa un tas, ka es to varēju mainīt, lika tajā brīdī domāt par to, ka tas, ko es redzu un jūtu ir tikai virskārta un tas, kā mēs to redzam, nenozīmē, ka tā tieši tāda un nemainīga arī ir.

Otrs sapnis, aizvakar. Sapnī bija liels zarkukainis ar mantodea (mantis)("tā zaļā dievlūdzēja"?)kukaiņa galvu. Kukainim bija mierīgs un labsirdīgs skatiens, tādas kā skumjas acis. Kukainis ēda ogas (baigās aizdomas, ka vīnogas...) un baroja mani ar tām, liekot ogas man mutē. Vēlāk kukainis bija apķēries man ap roku ar visām kājām un žņaudza aizvien ciešāk, kožot manā rokā. Žņaudzošā sajūta sapnī bija ļoti jūtama un nepatīkama, man nācās kukainim griezt nost kājas ar nazi, lai tiktu no tā vaļā. Griezu kukaini un man bija ļoti žēl, jo kukainis taču bija tik labsirdīgs.