sapņojam

ieraksts:
Rakstiet, rakstiet, sapņojiet! Citādi es atkal esmu vienīgais.

Šoreiz tāds sapnis, kuru pamostoties biju aizmirsis, bet tad tas lēnām sāka atgriezties, detaļu pa detaļai un, jo tālāk, jo vairāk mana reakcija tuvojās pilnīgam wtf. Jau atkal domāju - nu kur tas viss rodas, kur? Un kāpēc tas notiek manā galvā?





Sapnī skatos uz projektora filmu, kur vīrietis dejo ar sievieti, bet tajā pašā laikā tas ir attēlojums tam, kā viņš izmēģina ģitāru, baltu, viegli iedzeltējušu sešdesmito gadu Stratocaster. Viņu pavada spāņu ģitāra, kuras ļoti, ļoti pietuvinātas detaļas rāda pa visu ekrānu. Pietuvinātās ģitāras daļas izskatās pēc koka baznīcas gaiteņiem, sienām, kur atveras durvis un ģitārists ieiet tajās iekšā.
Sapnī man ir citi vecāki - sirms tēvs ar ūsām, ar izbijuša armijnieka izskatu un priekšlaicīgi novecojusi māte - maza, trausla, pelēkiem matiem ciešā mezglā, izskatās pēc poļu imigrantes no filmām, kur tādas tantes tēlo poļu imigrantes, vecmodīgā, sīkpuķainā kleitā. Abi izskatās pēc tādiem pēckara vecākiem no piecdesmitajiem.
Vienā brīdī pamanu, ka esmu aizmidzis un pazaudējis daļu no filmas, ko skatījos. Un tad pamanu, ka man kreisajā rokā ir saplēsts cimds ar dažiem norautiem pirkstiem, kur var redzēt, ka apakšā, zem cimda, man visa roka gandrīz līdz elkonim ir ar briljantzaļo šķīdumu un visādiem uzrakstiem - novēlējumiem ar pildspalvu krievu un somu valodā, tekstiem, kaut kādiem parakstiem kā cietuma iesaukām. Es saprotu, kas noticis un rādu rokas tēvam. Viņš ilgi netic. Pat, kad rādu visas zilganās un violetās injekciju pēdas. Ir pat cigarešu izdedzināti caurumi abām rokām, švīkas, griezumi.
Stāsts tāds, ka esmu pa miegam bijis miega armijas vienībā, kas pilda uzdevumus tādā puszombija, aizmigušā un pakļautā stāvoklī. Pa vidu parādās skaidrojums - man rāda melnbaltu eksperimentu video, kur divi pilnīgi vienādi bārdaini vīrieši pie galda ēd maizi, viens no viņiem aizmieg uz galda un tūlīt pamostas, bet viņa seja izskatās citādi. Maizei pievienota jaunā eksperimentālā viela, ar kuru cenšas likt cilvēkam atteikties no alkoholisma un visa cita, no kā viņi vēlas. Pēc tam viņi, laikam armija, vai kas nu tur eksperimentē, saprot, ka tādam cilvēkam var pavēlēt arī visu citu, kas ienāk prātā. Tā rodas aizmigušo specvienības.
Pa vidu atceros arī daļas no sava uzdevuma. Mēs visi ar kaut kādu savādu transportlīdzekli pārvietojamies pa neparastu vidi, dīvainiem laukiem. Pēkšņi man jāskrien cauri durvīm, kas ved no nekārtīgas, bezgaumīgas viesistabas cauri nekārtīgai, bezgaumīgai virtuvei, kur dzīvo uz daudzbērnu pabalstiem un alkoholisma sēdoša ģimene. Aiz katras virtuves un viesistabas ir vēl tieši tādas pašas virtuves un viesistabas, es skrienu tām cauri aizvien ātrāk. Visur izmētātas drēbes, saplēstas rotaļlietas. Katrā nākamajā istabā ir tas pats ģimenes tēvs, kurš man aizvien tuvojas katrā reizē, kad izeju cauri istabu komplektam, niknumā par sava vissvētā īpašuma pārkāpšanu.Pēc tam esmu atpakaļ projektora istabā un skatos uz savām rokām.