sapņojam

panacea:
Šonedēļ sapņu maratonā parādījās divi, manuprāt, diezgan izsmalcināti šausmu elementi.

1. Es saderēju ar vēl 3 cilvēkiem, ka būtu forša ideja uzspēlēt spēli, kur mēs katrs iemaksājam 500 eiro un četru dienu laikā cenšamies viens otru noindēt. Tas, kurš paliek pēdējais dzīvais, savāc visu laimestu. Katru dienu ir viens oficiālais indētājs un indējamais, kurus atlasa izlozes kārtībā. Bet, indējamais var pa kluso arī mēģināt tajā pašā dienā noindēt visus pārējos.

Lai gan indes spēle bija mana ideja, pa nakti pirms spēles sākšanās izdomāju, ka vispār man tā kā šī ideja sāk nepatikt. Nākamajā rītā satiku ļoti entuziastiskus un spēlēt gribošus pārējos, kam teicu, ka gribu izstāties. Šamējie piekrita, ja es viņiem katram samaksātu 500 eiro. Bet ņēmās arī pierunāt, ka taču būs so much fun un lai es vismaz vienu dienu pamēģinu.

Es ļāvos pierunāties un sapnis beidzās ar to, ka es laimīgi grauzu savu siera bulciņu un pēkšņi ēšanas vidū apķēros, ka neesmu pārliecināta, vai tikai šitā nebija saindētā. Pamodos.


2. Šonakt bija visnotaļ iespaidīgs sapņa moments, kur bija iemīlējies pārītis. Puisis pūta meitenei mutē putukrējumu no bundziņas. Pēkšņi puisis un bundziņa pārvērtās vienā būtnē ar lielu muti un norija meiteni. Meitene puisim bija par lielu, viņa āriene uzsprāga un meitene norija ar vienu piegājienu to, kas bija palicis pāri no puiša. Tā tas atkārtojās vairākas reizes viņiem pāraugot aizvien bezformīgākās un mazākās būtnēs, līdz abi bija norijuši viens otru līdz izzušanai. Viss pasākums norisinājās ļoti ātri.

ieraksts:

Sapnī man bija liela mugursoma un viens kruķis, vēlāk sapratu, ka man tāds nemaz nav vajadzīgs. Skatījos uz kaltiem un vīlēm skatlogā, bet visi instrumenti bija ļoti nelietderīgi nejēdzīgas formas. Pēc tam, un ne pirmoreiz, sapņoju, ka apmeklēju kaut kādu izglītības iestādi, un saprotu, ka gada laikā ne reizi neesmu apmeklējis matemātiku, un tagad ar mani ir cauri tajā priekšmetā. Mācību iestādes tualete bija aizdambējusies, un es sapratu, ka pie vainas ir nogriezts rādītājpirksts, kurš apakšā bija sažņaugts ar tādu metāla savilcēju, kādu lieto, lai piestiprinātu dārza šļūteni pie ūdenskrāna.
Pēc tam bijām pludmalē ar nenosakāmu kompāniju, tur bija arī bārs, un mums uzsauca dzērienus tāds milzvēderains baikeris. ievēroju, ka viņam nav rādītājpirksta.

pashizgaazeejs:

ansambļa mantas koncerts kādā mazizmēra krogā ar sēdvietām. viņu basists nez kāpēc ir krievu komiķis Sergejs Svetlakovs. pēc ļoti neveikla mēģinājuma nospēlēt divus gabalus grupa saprot, ka čalis nav iemācījies nevienu pašu dziesmu un principā ir fraud. grupa krāmē instrumentus atpakaļ. komiķis zvana čomam un prasa, vai var atgriezties iepriekšējā darbā, jo ir uzķerts. tikmēr skatītāji norausta plecus un izklīst, tā arī koncertu nesagaidījuši. 

pickle_jar:
Skatos pa logu, kā, aizvien ātrāk rotēdams ap horizontu, Mēness ietriecas Zemē. Dienvidāzijas vietā - okeāns.

nebukadnecars:
Pēkšņi visapkārt parādās dīvainas būtnes. Pie debesīm gozējas kosmosa kuģis. Īsumā - citplanētiešu invāzija. Nekādas postapokaliptiskas vazāšanās pa pilsētu drupām, mēģinot atrast, ko ēst un kā izdzīvot. Citplanētieši īstenībā šķiet tīri ok, rūpējas par cilvēkiem un tā. Tiesa gan, ļaužu kļuvis aizdomīgi mazāk nekā bija pirms tam. Beigu beigās kaut kādā veidā atklājas, ka tie citplanētieši ir ebreji no nākotnes, kas ir atceļojuši uz pagātni, lai salaupītu izcilākos mākslas darbus un likvidētu tos, kas to ir atklājuši un viņiem pretojas. Vajadzēja mukt. Skrienu pa savu dzimto mazpilsētu, līdz nonāku nedaudz ārpus tās - pļavās, kur arī atrodu visus to cilvēku līķus, kas negribēja ebrejiem no nākotnes atdot izcilus mākslas darbus.

p.s. es patiešām neesmu antisemīts... :/

ieraksts:
Sapņi. Užgoroda, 4.08.15.

Man ir kādu jāgaida uz Dzirnavu un neatceros, kādas ielas stūra. Atrašanās vietu es pārbaudu kartē, kas ir manas ziemas jakas oderes apdruka. Man ir jānodod kādam automašīna Ford Focus. Gaidu ilgi, un, garlaikojoties, izdomāju, ka jāizbrauc kāds aplis. Atrodu atslēgas, sāku braukt. Ievēroju, ka ir automātiskā ātrumkārba. Apbraucu pāris apļus un saprotu, ka nekur nevar iebraukt atpakaļ tieši tajā vietā, kur man bija jāgaida. Visi pagriezieni beidzas sarežģītās un grūti izbraucamās autostāvvietās. Saprotu, ka man ir jānoliek mašīna vietā, turklāt man nav tiesību. Protams, uzrodas arī policija, kas ir ievērojusi manu riņķošanu. Policija iebrauc pretī vienvirziena ielā, nav vairs iespējas izvairīties. Viņi uzliek vienam ritenim ķēdi un saka, ka tikai parunāsies, uzdos pāris jautājumus, iesakumā jāuzrāda dokumentus. Es nodomāju, ka šī situācija ir jau pārak sarežģīta, un man vajadzētu tīt prom no šīs (ne)realitātes, tāpēc es izdomāju, ka vienīgā izeja ir pamosties.

Otrais sapnis.

TV laika ziņu diktors runā par rītdienas laikapstākļiem un pie reizes stāsta, ka laiks būtu labāks, ja mēs visi nebūt iesprostoti necilvēcīgā iekārtā, kurai nav nekā kopīga ar cilvēku iecerēm un sapņiem. Ar viņu sak runāt aizkadra sievietes balss, un viņi apspriež šo tēmu. Pēc brīža diktors pamet studiju un es sāku viņam sekot, jo gribu zināt, ar ko noslēgsies prognoze. Protams, sapņa dimensijās tas ir tā, it kā viņš tikko būtu izkāpis no televizora, un studija ir tepat man aiz sienas. Turpinu sekot diktoram, kurš rāpjas tornī, kas līdzinās Āgenskalna TV tornim ar nozāģētu vismaz pusi. Seko arī TV kameras, viss ir tiešraidē. Mēs rāpjamies pa torni, kas vairs pavisam nav vienkārši. Pašā augšā diktors uzsēžas uz krosa motocikla un no rampas ielec milzīgā baļļā ar ūdeni, kas atrodas lejā. Vēlāk izrādās, ka diktora patiesā aizraušanās ir ekstrēmie sporta veidi un viņš ir to gribējis parādīt visiem skatītājiem.

pickle_jar:
Sēžu ar māsu vilcienā. Mums priekšā 2 čaļi ar planšeti. Prasa vai nevaram ierakstīt video sveicienu meitenei. Māsa paņem, tur saka - hello, we're friendly. Have a nice day! Iedod man, es saku: Hey, I'm sorry to say this, but you have been eliminated. He chose another person and you have to leave the show and give back the rose. Now it's mine.

pickle_jar:
Vidusskolēni soc. tīklos šēro kādu bildi kurā redzamas 2 gleznas. Vienā ir Janis Rozentāls ar mazliet apaļīgu modeli, otrā - Janis Rozentāls ar savu tievo sievu. Virs bildēm paraksts - Aspazija pirms un pēc precībām ar Raini.

ieraksts:
Sapņoju, ka braucu uz Latgali - iesākumā ir nakts, un es braucu starppilsētu autobusā, kuram pakaļ neatlaidīgi skrien vīrietis. Viņš turpina skriet arī krietni pēc 80 km/h pārskriešanas, un, lai izvairītos, autobusam nākas strauji mainīt joslas. Aptuveni pēc 100 km/h viņš atstājas.
Tālāk sapnis noved pie tā, ka es stopēju, un visi vadītāji pēc kārtas aicina paviesoties. Tā nu es esmu dažādās mājās, kur redzu dažādas lietas, bet atceros tikai vienu no mājām, kur es bēniņos runājos ar saimnieka meitu, bet aiz loga netālu ir pilnīgi applūdusi pilsēta, kur cilvēki laivo starp blokmājām, un dažas no tām izskatās pēc vēl nepieredzētiem padomju arhitektūras monstriem ar neredzētām formām.

Saimnieka meita man saka, ka šeit bēniņos esot gari. Ja es nobīšos, ieraudzīšu tos vienreiz, bet, ja noticēšu - redzēšu tos vienmēr. BrIdi minstinos, vai man jāizbīstas, vai jāiedomājas, ka es ticu, līdz visapkārt parādās pelēkas, pa gaisu plūstošas masas lēveri. Man līdzi ir jēla gaļa, ar ko esmu kāpis bēniņos pacienāt kaķi. Izlemju to atdot gariem. Meitene saka, ka man jānoliek gaļu un jāpagaida, līdz tā būs pilnībā satrūdējusi, tad gari varēs mieloties. Uztraucos, vai pirms tam neatnāks kaķis.

adelise:
Pamanīju, ka ļoti bieži sapņoju par to, ka braucu ar automašīnu un man ir jābremzē, bet es nevaru nospiest bremžu pedāli. Tas kaut kur ir ieķēries vai nespiežas vispār, vai ir pārāk smags, lai to nospiestu. Vai arī sapnis ir tāds, ka braucu ar auto, man nav jābremzē, bet es jau krītu panikā, ka nevarēšu nobremzēt, jo pedālis būs ieķēries un nekustēsies. Ko tas varētu nozīmēt?

Pirms kāda laika bieži sapņoju, ka sapņos piekauju līdz nāvei cilvēkus, pavisam dažādus, gan draugus, paziņas, gan kaut kādus pamatskolas klasesbiedrus un "cilvēkus no malas". Es viņus situ ar tādu milzīgu baudas sajūtu, asinis šķīst uz visām pusēm un man fiziski sāp rokas (kad pamostos no sapņa). Tad ir viens brīdis sapnī, kurā es it kā atjēdzos un sāku drausmīgi nožēlot, ka esmu to cilvēku nositusi, bet tas cilvēks atjēdzas un beigās tomēr izrādās, ka ir dzīvs un es atviegloti nopūšos. Šeit es pamanīju tādu sakritību, kuru gan vēl līdz galam nav sanācis "pierādīt", ka es tos sapņus redzēju pēc smagām darba dienām, kur daudz stresa un lielākoties pēc tādām dienām, kur man ir bijušas smagas komunikācijas ar citiem cilvēkiem vai nepatīkamiem cilvēkiem.

dreemmen:

Ļoti labi atceros, kā tikko sapnī nozvanīja atgādinājums par ikrīta skriešanu. Pat sapnī es man ir kaut kāda apņemšānāš. Realitātēs es esmu nožēlojams lame-ass. Es pat piepumpēties regulāri nevaru.

Sapnis bij viens no tiem, kurus gribu par realitāti. Mēs ar māsu bijām vampīri. Ievācāmies kaut kādā dzīvoklī-slēpnī. Mēģinājām sasniegt limitu kustību ātrumam un reģenerācijas spējai treniņos. Eh, kur palikušas tās foršās, trakulīgās vasaras, kurās dauzījāmies pa mazo pilsētiņu Dagdu kopā ar māšeli.

dreemmen:

Sporta zālē jau sapulcējušies daudz cilvēku. Vairs nav jēgas slēpt savu patieso būtību, tāpēc kliedzot pāri visai sporta zālei, izaicinu viņu. Bet, man par pārsteigumu, viņa atsakās. Tas mani sanikno. Esmu pārliecināts, ka viņa atvairītu manu tiešo uzbrukumu ar zobenu, bet negribu riskēt. Ar telekinēzes palīdzību aizlidinu sporta inventāru viņas virzienā. Viņa veikli izvairās. Klasesbiedri ir šokā. Skolotāja īsti nesaprot, kas notiek, bet mēģina mani apstādināt. Ar maģiju izmainu viņu motīvus.

Beigās es un viņa cīnāmies ar monstriem, kurus ir piesaucis dēmons. Viņa ir parādījusi savu maģisko formu un spējas. Man atliek tikai izsaukt viņas naidu uz sevi. Ienīstu sevi par, to ko grasos darīt, bet esmu drošs, ka viņa spēs sevi aizsargāt. Cīņas laikā izceļu milzīgu zemes blāķi, un no liela augstuma nometu viņai virsū. Sagatavojos atvairīt triecienu. Bet nekas nenotiek.

Lielās izbailēs attīru trieciena vietu no zemes gabaliem. Viņas nekur nav. Un tad, pašā apakšā atrodu viņas ķermeni. Krūškurvis no spiediena pārplīsis pušu un zemē izveidojusies asins peļķe. Uz sejas sastingusi tā pati aukstā sejas izteiksme. Paniski cenšos sevi pārliecināt, ka man pietiks spēju viņu atdzīvināt, kaut gan dziļi sevī zinu, ka viņa ir mirusi uz mūžu.

Rokā viņai ir puscaurspīdīgs, zils kristāliņš. Viņas spēks. Un viņas apziņas pēdējo doma - "Paldies, ka esi mans draugs".

dreemmen:
Pēc pārdesmit kilometriem esmu tikusi iekšā vidusskolas ēkā. Sienas un cilvēki man nav šķērslis, tā, kā viņiem esmu neredzams rēgs. Izlidoju cauri puišu dušām. Šķiet klasesbiedri gatavojas sporta stundai. Ielidoju meiteņu dušās. Te viņas nav. Satraukums aug - ja neatradīšu viņu laicīgi un neiegūšu viņas spēku, alternatīvā dimensija un reālā pasaule desinhronizēsies uz visiem laikiem.

Nonāku sporta zāles koridorī. Pavēršu skatienu un tur stāv viņa. Pēkšņi es vairs neesmu rēgs. Es lūdzu viņas palīdzību. Pastāstu par dēmonu, kuru satiku. Viņa bezkaislīgi piekrīt palīdzēt. Es paprasu viņai parādīt savu īsto formu - formu, kas paredzēta cīņām ar būtnēm no maģiskās pasaules. Viņa zaudē pacietību, saka, ka nesaprot par ko es runāju un pasteidzas man garām uz sporta zāli. Bet es zinu, es jūtu, ka viņa arī ir no maģiskās pasaules, viņa ir līdzīga man.

Esmu tuvu izmisumam un man nekas cits neatliek, kā konfrontēt viņu. Likt sacenties par labākā maģiskā cīnītāja vietu. Tad viņa atklās savu zobenu un, cerams, kad mūsu zobenu asmeņi savienosies, tas notiks arī ar mūsu spēku.

dreemmen:
Kā jau parasti kā viss sākās nevaru atcerēties, tāpēc sākšu no kkur no vidus:

Mans elements ir uguns un mana daba ir kā tās neapstādināmā vēlme aprīt visu. Tāpēc man divroku platasmens zobens ir no puscaurspīdīga, ugunsoranža akmens.
Man pretī, drošā attālumā stāv dēmons, kuram lemts paverdzināt pasauli. Liels muskuļains stāvs ar buļļa galvu un asti. Tas izdod skaļu rēcienu, pavēršot galvu pret debesīm. Uz visām pusēm lielā ātrumā aiznesās maģijas vilnis, iekrāsojot visu, kam pārlūst pāri melnā krāsā, kas pamazām izzūd, atstājot visu kā iepriekš. Tikai es saprotu, ka šī vairs nav īstā pasaule, kurā biju līdz šim. Esmu dimensiālā kopijā, kas paredzēta tikai lai mani sakautu. Sākotnējā sajūsma, ka šādi necietīs nevainīgi cilvēki, izplēn, kad apjaušu, ka man nav izredžu uzvarēt dēmonu. Vismaz ne bez palīdzības.

Prātā ir tikai viena doma - man viņa ir jāatrod. Vidusskolniece ar gariem, tumšiem matiem, slaidu, garu augumu un sarežģītu raksturu. Viņa ģērbjas pārsvarā zilā krāsā, tā pasvītrojot savu auksto raksturu. Klasē viņa ir klusa un kārtīga, bet ko līdz lieta nonāca līdz jebkam, ko varētu nosaukt par sacensībām (sportā, mācībās), viņa burtiski atdzīvojās un ar naidīgu sejas izteiksmi metās pierādīt, ka ir labāka par mani. Šķiet mani centieni sadraudzēties arvien vairāk sanaido mūs. Bet man viņa ļoti patīk.

ieraksts:

Nesen sapņoju, ka notiek kārtējā iedzeršana uz jumta Vecrīgā, viss ir kā parasti, bet tad es pamanu, ka Pēterbaznīcas torņa smaile lēnām atdalās un krīt lejā. Cenšos pievērst visu uzmanību šim notikumam, un, kamēr pārsteigumā vēršos pie visiem apkārt dzerošajiem, tornis nogāžas pilnībā, viss ir redzams tādā kartona maketu perspektīvā, izskatās nereāli, bet arī biedējoši īsti reizē. Visi turpina dzert.

Citā sapnī braucu ar kalnu velosipēdu lejup pa kāpnēm, kas ved lejup no...kalna. Man seko policijas motocikls, kas pieskata, lai nekas nenotiktu. Nokrītu, galva asinīs, policists saka, ka jāatpūšas.
Rīts, es esmu uz zemes autostāvvietā blakus mašīnai, guļu slapjās lapās, manas kurpes ir sapuvušas un tajās dzīvo mitrenes un citi riebīgi kukaiņveidīgie.

Bija vēl daudz dīvainu un smalku detaļu, bet tās strauji izzūd, pamostoties.

ieraksts:
Sapņoju, ka mani kaut kur ved ar mašīnu un es dzeru sarkanu šņabi. Tad es nonāku pie ūdenstilpnes, kuras krasti nostiprināti ar plēvi, un kāds afgāņu izcelsmes izskata vīriņš piedāvā man nodarboties ar kontrabandu. Padomāju, ka pārak bīstami, un atsakos. Tad redzu kā krastmalā snauž haizivs, atspiedusies pret sapuvušas laivas malu.
Pēc tam ir karalis, kurš piedāvā man steidzami samainīties vietām ar viņu, vajagot izpalīdzēt. Nezinu, kāpēc, bet piekrītu. Esmu karalis, bet zemnieki grib mani nogalināt. Es viņiem saku, ka eu, nevajag, es samazināšu nodokļus. Viņi tādi - ok, ok, bet par cik? Mēs nemāk skaitīt, tikai uz zirņiem. Tad es viņiem ar zirņiem rādu, par cik samazināšu nodokļus. Pēc tam eju meklēt īsto karali, jo viņš par šādu plānu ir pelnījis aprunāties. Neatrodu, pamostos.

pickle_jar:
Precīzi neatceros, bet uz mani stipri sadusmojās kāda kundze, jo es aizrādīju, ka siet savus iepirkuma ratiņus pie velo-novietnēm ar parastu polietilēna maisiņu tomēr nebūs tā drošākā izvēle.

lmr:
biju metāla kastē ar galvu ārā, mani veda uz slimnīcu.

kastē pie krūtīm bija caurums, caur to redzamas manas iekšas, vairāk gan tas - ka tur nekā nav, tikai plaušas un trepes. āda man bija no cementa, viss pārējais bija tumšs.

ieraksts:
Tikai pēc pāris stundām no pamošanās fragmenti sākuši salikties kopā. Sapnī biju uz Venēras kosmiskajā atvaļinājumā, jo par ekspedīciju to laikam īsti nevar nosaukt. Arī apstākļi bija pilnīgi citādi, tāpēc nezinu, kālab šai planētai sapnī bija specifisks nosaukums. Pludmale, pļava, debesis, viss nedaudz citās krāsās, atceros vēl tādas mirdzoši melnas, biezas peļķes smiltīs jūras krastā.
Vienā brīdī es esmu kaut kādā kambarī un vemju tādas garas, krāsainas lietas, it kā garenie baloni, no kuriem parasti taisa visādus balonzvēriņus, būtu piepildīti ar ūdeni, un glumeklīgi gļotaini nāk no manis ārā viens pēc otra. Pretīga sajūta un neizpratne, kas notiek. Pie lodziņa pienāk mani kosmosa kuģa kolēģi un saka, ka speciāli nav man teikuši, jo tas ir ceļojuma joks, ko viņi paši jau piedžīvojuši un būt pārsteigtam esot interesantāk. Es jautāju, kāpēc ar mani notiek tāds ārprāts, un viņi atbild, ka mana imūnsistēma taču vispār nemaz nav gatava svešai planētai, un tā vienkārši dabiski notiek, lai tas vairs neatkārtotos pēc tam.

ieraksts:

Sapņoju, ka uz mums tiek izmēģināti klimatiskie ieroči, un pavasarī sākšoties neārstējamu slimību epidēmijas. Pilnīgi baisi palika. Vēl bija jāiet pa ceļu ZEM upes (ceļš lejā, upe kaut kā plūst virs galvas, tāda kā pazeme starp zemi un ūdens virsmu) uz vietu, kur spēlēšot grupa CIRVIS.