sapņojam

dreemmen posted in sapnji:

Kā jau parasti kā viss sākās nevaru atcerēties, tāpēc sākšu no kkur no vidus:

Mans elements ir uguns un mana daba ir kā tās neapstādināmā vēlme aprīt visu. Tāpēc man divroku platasmens zobens ir no puscaurspīdīga, ugunsoranža akmens.
Man pretī, drošā attālumā stāv dēmons, kuram lemts paverdzināt pasauli. Liels muskuļains stāvs ar buļļa galvu un asti. Tas izdod skaļu rēcienu, pavēršot galvu pret debesīm. Uz visām pusēm lielā ātrumā aiznesās maģijas vilnis, iekrāsojot visu, kam pārlūst pāri melnā krāsā, kas pamazām izzūd, atstājot visu kā iepriekš. Tikai es saprotu, ka šī vairs nav īstā pasaule, kurā biju līdz šim. Esmu dimensiālā kopijā, kas paredzēta tikai lai mani sakautu. Sākotnējā sajūsma, ka šādi necietīs nevainīgi cilvēki, izplēn, kad apjaušu, ka man nav izredžu uzvarēt dēmonu. Vismaz ne bez palīdzības.

Prātā ir tikai viena doma - man viņa ir jāatrod. Vidusskolniece ar gariem, tumšiem matiem, slaidu, garu augumu un sarežģītu raksturu. Viņa ģērbjas pārsvarā zilā krāsā, tā pasvītrojot savu auksto raksturu. Klasē viņa ir klusa un kārtīga, bet ko līdz lieta nonāca līdz jebkam, ko varētu nosaukt par sacensībām (sportā, mācībās), viņa burtiski atdzīvojās un ar naidīgu sejas izteiksmi metās pierādīt, ka ir labāka par mani. Šķiet mani centieni sadraudzēties arvien vairāk sanaido mūs. Bet man viņa ļoti patīk.