sapņojam

dreemmen:

Sporta zālē jau sapulcējušies daudz cilvēku. Vairs nav jēgas slēpt savu patieso būtību, tāpēc kliedzot pāri visai sporta zālei, izaicinu viņu. Bet, man par pārsteigumu, viņa atsakās. Tas mani sanikno. Esmu pārliecināts, ka viņa atvairītu manu tiešo uzbrukumu ar zobenu, bet negribu riskēt. Ar telekinēzes palīdzību aizlidinu sporta inventāru viņas virzienā. Viņa veikli izvairās. Klasesbiedri ir šokā. Skolotāja īsti nesaprot, kas notiek, bet mēģina mani apstādināt. Ar maģiju izmainu viņu motīvus.

Beigās es un viņa cīnāmies ar monstriem, kurus ir piesaucis dēmons. Viņa ir parādījusi savu maģisko formu un spējas. Man atliek tikai izsaukt viņas naidu uz sevi. Ienīstu sevi par, to ko grasos darīt, bet esmu drošs, ka viņa spēs sevi aizsargāt. Cīņas laikā izceļu milzīgu zemes blāķi, un no liela augstuma nometu viņai virsū. Sagatavojos atvairīt triecienu. Bet nekas nenotiek.

Lielās izbailēs attīru trieciena vietu no zemes gabaliem. Viņas nekur nav. Un tad, pašā apakšā atrodu viņas ķermeni. Krūškurvis no spiediena pārplīsis pušu un zemē izveidojusies asins peļķe. Uz sejas sastingusi tā pati aukstā sejas izteiksme. Paniski cenšos sevi pārliecināt, ka man pietiks spēju viņu atdzīvināt, kaut gan dziļi sevī zinu, ka viņa ir mirusi uz mūžu.

Rokā viņai ir puscaurspīdīgs, zils kristāliņš. Viņas spēks. Un viņas apziņas pēdējo doma - "Paldies, ka esi mans draugs".