Māte teica:
- Mēs esam trakas. Rea, mēs esam zaudējušas prātu. Mēs visi trīs esam piedzērušies. Tas bija par daudz skaisti. Mīļais Dievs, Pjēr, izbeidz raudāt. Mēs taisīsimies mājās.
- Jā, māt. Tas ir par daudz! Par daudz skaisti un pretīgi.
Pēkšņi bailes, kas paudās mums pievērstajos skatienos, mūs sastindzināja.
Redzēju, ka māte ir ļoti mierīga un pašpārliecināta. Pirms paguvu attapties, jau atrados kupejā. Es migu ciet. Rea un māte zināja, ka tik ātri šis murgs nepāries...
Bet es ļāvu viņām maigi (vairs neko neredzēju) nolikt sevi gulēt.