- Māt, - es mulsi sacīju, - es gribu zināt, ko tu vēlies. Es gribu zināt tavas vēlmes un mīlēt tās.
Rea uz mums skatījās, viņa vēroja māti. Bet starp šiem trokšņainajiem galdiņiem mēs abi bijām kā tuksnesī.
- Ko es vēlos? - māte man sacīja, - es vēlos sekot visām savām vēlmēm, pat ja man būtu tādēļ jāmirst.
- Pat visneprātīgākajām, māt?
- Jā, dēls, visneprātīgākajām.
Viņa smaidīja - drīzāk smiekli savilka viņas lūpas smaidā. It kā smejoties viņa mani grasītos apēst.
- Bet Rea, - es sacīju, - māte par mani smejas. Māt, ko lai es daru? Es gribētu... Mēs esam piedzērušies.