vēl viņa piebilda ar tādu nomierinošu bezrūpību, kas pēkšņi lika atgriezties sevī:
- paliec šeit. es tevi mīlu no visas sirds, īpaši tagad, kad drīksti uz mani no augšas.
viņa pasmaidīja tik skumji kā pret pašas gribu, un es šo smaidu jau pazinu: tas iesūca sevī visu viņas augšlūpu.
- Elēne! - iesaucās Rea, manāmi nomākta.
viņa piecēlās.
- dārgā, tu nevēlies vispirms paēst vakariņas? tu gribi uzreiz likties ar viņu gultā?
- Elēne! - Rea viņai teica. - es nu došos projām. uz redzēšanos, Pjēr, cerams - uz drīzu tikšanos.
Rea mani viegli noskūpstīja uz lūpām. izskatījās, ka viņa taisās projām. es biju apstulbis un galīgi piedzēries.
tad piecēlās māte. es redzēju, ka viņa uz Reu skatījās tā it kā vēlētos mesties virsū ar dūrēm.
- nāc! - viņa teica.
paņēmusi Reu aiz rokas, viņa to ieveda blakus istabā. es viņas nevarēju redzēt, taču abas telpas bija savienotas - es būtu varējis dzirdēt katru elpas vilcienu, ja vien šampanietis neuzdzītu miegu.
kad es pamodos, māte mani vēroja ar glāzi rokās.
arī Rea skatījās.
- kādas mums mirdzošas acis, - māte teica.
Rea smējās, es redzēju, ka viņai mirdzēja acis.
- tagad dosimies, kučieris jau gaida.
- bet vispirms, - sacīja Rea. - mums vajag dabūt kājās skumjo bruņinieku.
- pabeigsim pudeli, - teica māte, - paņem savu glāzi un iedod viņam dzert.
- visiem glāzes, teica Rea, - un dzeram.
mūs pārņēma labs garastāvoklis. es pēkšņi noskūpstīju Reu uz mutes.
mēs metāmies lejā pa kāpnēm. es nolēmu turpmākt dzert un dzīvot tikai šādi.
visu atlikušo dzīvi.