viņa maigi pieklusināja teikumus un smējās.
- jā, māt, - es nomurmināju.
es biju pārsteigts. nospriedu, ka viņa tikai maskējas zem šiem smiekliem.
tad māte piecēlās un mēs devāmies pie galda.
- tu apzinies, ka šī atbilde mani nemaz nepārliecināja. izskatās, ka man vajadzēs uzņemties arī tavus grēkus.
viņa izplūda smieklos. bet skumjā patiesība - ko es tā mīlēju - nepazuda zem šīs maskas.
- māt! - es iesaucos.
viņa izplūda smieklos. bet skumjā patiesība - kas man tā patika - spīdēja šai maskai cauri.
- māt! - es iesaucos.
- mātei nāksies tevi pamācīt.
viņa izstiepa rokas un sapurināja mani aiz vaigiem.
- paskaties!
- ...
- nepietiek tikai ar to, ka tu mīli mammu, esi gudrs, skaists un tik šausmīgi nopietns... ka man reizēm paliek bail. cik tu tālu tiksi ar savu nopietnību, ja noliegsi citu prieku?
es domāju par noziegumu un nāvi... es aizgriezu seju.
- tu arī esi nopietna, māt.
- kāds tu esi muļķis! un netaisi tādu seju! tu tā arī paliksi par muļķi, ja neiemācīsies vieglumu.
visa manis uzceltā sistēma - mans patvērums, sagāzās. māte dažreiz mēdza būt labā garastāvoklī, bet viņai nekad nepiemita tik nevaldāms prieks, tāda līksmība, ka tā lika man aizvērties.
arī pie pusdienu galda viņa joprojām bija jautra, izsmēja manu nopietnību un pret paša gribu mani sasmīdināja.
- lūk, es esmu skaidrā, bet tik un tā pilnīgi nevaldāma. vari lepoties ar savu dziļdomību - redzi, kādā stāvoklī tā mani novedusi! pasaki man, bet bez kādiem jokiem - tu esi nobijies?
- taču... nē.
- žēl gan.
viņa atkal sāka smieties un aizgāja prom.
es paliku ēdamistabā, apsēdos vienā stūrī galvu nokāris.