tad es atcerējos savu dzērāju tēvu. galu galā es nezinu, vai man bija tiesības viņu nolādēt: caur viņu es piederēju šim reibumam un vājprātam, visam sliktajam, ko pasaule sevī ietver un - kas vēl ļaunāk - no kā Dievs nekad nenovēršas. es pēkšņi sajutu maigumu pret šo piedzērušos kā mārku, nožēlojamo cilvēku, kādus palaikam uz ielām savāc policija - savu tēvu: es apraudājos. atcerējos to nakti Vannu stacijā - kā mātes sejā bezcerīgā miera izteiksme mijās ar pēkšņu divdomīgu smaidu, kas burtiski izkausēja vaibstus.
es trīcēju, es biju nelaimīgs, bet es uzbudinājos, atveroties visai pasaules nekārtībai. vai gan es varēju turēties pretī ļaunumam, kas žņaudza manu māti? viņa nerādījās mājās vairākas dienas. es vadīju šo laiku sevi postīdams vai arī raudādams: vienvārdsakot, gaidīdams.

smiekli ir dievišķi, un tie ir pat vēl netveramāki par asarām.

atgriezusies māte ievēroja, kādi man riņķi zem acīm. viņa pasmaidīja:
- mums tas vienreiz jāizbeidz, - viņa teica. - es šovakar esmu pagalam, tāpēc likšos gultā.
- mēs izskatāmies drusku līdzīgi, māt. paskaties spogulī, tās iekritušās acis...
- man arī tā liekas, - viņa teica. - bet man labāk patīk, kad tu blēņojies, nevis izskaties samocīts.
to pateikusi, viņa sirsnīgi iesmējās un noskūpstīja mani.
es viņu satiku nākamajā dienā pie pusdienām. viņa iesaucās:
- es negribu vairs redzēt šo skumjo seju! zini, kā Rea tevi sauc?
- kas ir Rea?
- pareizi, tu viņu vēl nepazīsti. tu viņu vienreiz satiki trepēs. tā ir viena ļoti skaista meitene, bet tu, acīmredzot, baidies no skaistām meitenēm. Rea gan tevi pamanīja un atpazina tevī skaisto zēnu, par kuru es viņai tiku stāstījusi. tagad viņa man mēdz apjautāties: "kā klājas mūsu Skumjajam bruņiniekam?" man liekas, ka ir laiks mazliet atturēties no vientulības - zēni tavā vecumā satiekas ar sievietēm. mēs ar Reu šovakar iesim izklaidēties. es nebūšu sēru drēbēs, iesaku arī tev uzvilkt ko elegantu. es aizmirsu pateikt: Rea man ir liela draudzene. viņa ir burvīga, dejotāja - pēc profesijas, viena no trakākajām meitenēm pasaulē. mēs pārnāksim ap pulksten pieciem, un jūs varēsiet iepazīties, ja vēlies. mēs iedzersim ko atspirdzinošu, pirms doties vakariņās.

viņa maigi pieklusināja teikumus un smējās.
- jā, māt, - es nomurmināju.
es biju pārsteigts. nospriedu, ka viņa tikai maskējas zem šiem smiekliem.
tad māte piecēlās un mēs devāmies pie galda.
- tu apzinies, ka šī atbilde mani nemaz nepārliecināja. izskatās, ka man vajadzēs uzņemties arī tavus grēkus.
viņa izplūda smieklos. bet skumjā patiesība - ko es tā mīlēju - nepazuda zem šīs maskas.
- māt! - es iesaucos.
viņa izplūda smieklos. bet skumjā patiesība - kas man tā patika - spīdēja šai maskai cauri.
- māt! - es iesaucos.
- mātei nāksies tevi pamācīt.
viņa izstiepa rokas un sapurināja mani aiz vaigiem.
- paskaties!
- ...
- nepietiek tikai ar to, ka tu mīli mammu, esi gudrs, skaists un tik šausmīgi nopietns... ka man reizēm paliek bail. cik tu tālu tiksi ar savu nopietnību, ja noliegsi citu prieku?
es domāju par noziegumu un nāvi... es aizgriezu seju.
- tu arī esi nopietna, māt.
- kāds tu esi muļķis! un netaisi tādu seju! tu tā arī paliksi par muļķi, ja neiemācīsies vieglumu.
visa manis uzceltā sistēma - mans patvērums, sagāzās. māte dažreiz mēdza būt labā garastāvoklī, bet viņai nekad nepiemita tik nevaldāms prieks, tāda līksmība, ka tā lika man aizvērties.
arī pie pusdienu galda viņa joprojām bija jautra, izsmēja manu nopietnību un pret paša gribu mani sasmīdināja.
- lūk, es esmu skaidrā, bet tik un tā pilnīgi nevaldāma. vari lepoties ar savu dziļdomību - redzi, kādā stāvoklī tā mani novedusi! pasaki man, bet bez kādiem jokiem - tu esi nobijies?
- taču... nē.
- žēl gan.
viņa atkal sāka smieties un aizgāja prom.
es paliku ēdamistabā, apsēdos vienā stūrī galvu nokāris.