Mans lielākais satraukums ir par to, ka visa vara pilnīgi viennozīmīgi centralizējas, un galapunkts tam visam ir visnotaļ viennozīmīgs: viena pasaules vara. Saujiņa cilvēku, kas izdomā dažādus jautrus veidus, kā slaukt visus pārējos pasaules iedzīvotājus. Totāla cilvēku kontrole - vienā vai otrā veidā - kas pilnībā izslēgtu jebkādu brīvu rīcību - kā Orvela darbos vai kā Hakslija, vienalga.
Būtiskākais, ko mēs šobrīd zaudējam (aizvien straujāk) ir individuālā brīvība. Paralēli tai podā aizšļūc visa šī nolāpītā pasaule, kura drīz paliks kaila un sintētiska, un viss, no kā fundamentāli atkarīgs ir cilvēks, iznīks. Cik paaudzes var izdzīvot uz sintētiskiem ĢMO dārzeņiem? Viena? Divas? Un tad jau dzims tādi nelaimīgi kropļi, kas principā nespēs just gandarījumu par dzīvi tik slimā miesā un pasaulē. Kādu herņu tad viņiem vajadzēs stūķēt smadzenēs, lai viņi vergotu tam visam murgam?

Un vispār - mani ļoti satrauc tas, kā tiek izmantots cilvēku stulbums. Ielas pārvērtušās par reklāmas pauzēm, turklāt tās vēro tevi novērošanas kamerās, lai tu neizdari neko, kas varas uzspiedējiem nebūtu pa prātam. Un tas viss paliek aizvien trakāk un trakāk.
Cilvēki ir dzīvojuši sabiedrībās, kurās valda sadarība, nevis konkurence, kurās cilvēku stulbumu kompensē ar saprātīgu un labticīgu vadību/palīdzību, nevis klaji ņirgājas par šiem cilvēkiem.
Man nešķiet pareizi atbalstīt dzīves (ekonomikas/politikas) modeli, kurā zaudētāji būs gandrīz visi, mani ieskaitot. Nezinu, kā es runātu, ja būtu viens no tiem pārsimts cilvēkiem, kas visu šito tur, bet droši vien arī tad es justos kā situācijas ķīlnieks, jo negribētu kaut kādas tur sūda pasaules, ekoloģijas, cilvēcības dēļ upurēt visu savu materiālo bagātību. Tādā ziņā zaudētāji ir visi, jo neviens nevar, saprotot, kas notiek, justies gandarīts un labi padarījis savu darbu. Izņemot, protams, tos, kas nepaguruši cīnās (kaut vai bezcerīgi) pret visu šo necilvēcīgo mašīnu. Un par to jau es minēju. Tie tad nu var būt vienīgie domātspējīgie cilvēki, kas būtu arī laimīgi. "Ignorance is bliss", protams, un šādus sloganus aitām piespēlē regulāri - kā anestēziju. Jo veiklāk tu viņus apklusini, jo vieglāk viņus kontrolēt/apspiest.
OK, pat ja "sūds par citiem", man nepatīk, ka mani čakarē, un visu šo iekārtu es uztveru kā personīgu aizvainojumu.