Zinātne? Zinātnē notiek tikai tās lietas, aiz kurām stāv milzu nauda. Latvijā ir izgudrotas zāles pret vēzi, pret AIDS, vēl pret sazin' ko, bet tas nav izdevīgi lielajam biznesam. Zinātne ir pēdējais, kas mums spēs palīdzēt.
Kad izcirtīs mežus un izpumpēs naftu, vairs nebūs, ko izdomāt. Uz to laiku jau planēta būs nokārusies, nebūs ne pārtikas ne klimatisko apstākļu, pie kuriem varētu izdzīvot un vēl vēlēties iepirkt hammeru, kas derētu vairs tikai par šķūnīti vai citu nekustamo īpašumu.
Bezcerība? Nu jā - cīņa pret šo pasaules galu ir samērā bezcerīga, bet tas ir vienīgais, kas palicis sevi cienošam cilvēkam. Padoties būtu pats gļēvākais, ko darīt. Turklāt - tieši šī padošanās nozīmē, ka cilvēkā valda viltus cerības, ka kaut kā jau izdosies izglābties. Tas, kurš saprot, ka iznīcība ir praktiski garantēta, cīnīsies līdz pēdējai asins lāsei. Psiholoģija.
Pēc simts gadiem, Tu saki? Tu vēl paspēsi ne tādus vien brīnumus ieraudzīt! Turklāt - interesanti, ka te parādās, cik atsvešināts esi Tu un citi šīs planētas iedzīvotāji - viņi nejūtas kā daļa no pasaules. Pat paša bērni šķiet kas tāls, nesaistīts. Es saprastu, ja tādi askēti sēdētu uz klintīm un ar domu spēku materializētu rīsus visai pasaulei, taču ja kāds ko tādu apgalvo internetā, tad lieta ir krietni drūmāka..
Un visbeidzot - cilvēks tomēr var iemiesot Mīlestību, lai cik neticami tas arī nebūtu. Vnk mūsdienās šī Mīlestība jeb Altruisms jeb Laime ir apgriezta, cik iespējams, lai kultivētu Tavai līdzīgu vienaldzību. Sīkas dzīves bažas, kurām plašākajā (šausmīgajā) kontekstā nav nekādas nozīmes, kļūst svarīgākas par jebkādu saprātu. Cilvēki ir (mediju) apmāti, to problēmas un dzīves - trivializētas. Visi lielie rati ir uzticēti saujiņai mantrausīgu egomaniaku.
Dienā, kad Tu piedzīvosi Mīlestību, domāju, ka piekritīsi - šī planēta ar visiem cilvēkiem var dzīvot daudz skaistāk, daudz laimīgāk - ilgstspējīgi (jeb "utopiski"), kā darījusi to tūkstošiem gadu.