![[User Picture]](http://klab.lv/userpic/86929/11254) Maybe you are right..
Es biju tikumības piekritēja. Tad , ja tev patīk, teikšu, ka salūzu, bet labpatīkas domāt, ka nācu pie prāta. Ne izlaidībai, bet kaislei dodu priekšroku, bet ar tikumību tas roku rokā neiet..
Starp izlaidību un kaisli robežas, manuprāt, nav, bet nu tas jau atkal tā subjektīvi
reiz biju tikumīga, tad, laikam jau zem tā paša "šajā caur un caur samaitātajā gadsimtā visdrošāk rīkoties tā, kā rīkojas citi" spiediena pārkāpu otrā pusē..un tagad esmu tiktiešām nākusi pie prāta, t.i., atgriezusies pie tikumības:) protams, ir daudz grūtāk, bet ir to vērts..tomēr ai!, kā gan tagad nožēloju visas tās lietas, kuras taču neatgriezeniski esmu darījusi! gribētos gan domāt, ka tā vajadzēja, lai es saprastu, kas īsti notiek, un izdarītu pareizās izvēles, bet nu..
svarīgi tajā visā laikam gan ir uzdot sev jautājumu, ko un kapēc īsti dari, un vai tas varētu būt ceļš uz turieni, kur vēlies nonākt..un godīgi uz to arī atbildēt
Labi, tu panāci savu: es samulsu. Padomāšu par to, vai man apkārt un ar mani notiekošais mani apmierina, vai es vispār vēlētos ko mainīt un, vēloties mainīt, ko tad.
Es gan līdz šim biju domājusi, ka starp izlaidību un kaisli ir robeža. Vai tad nav atšķirības starp to, ka es ar visiem pārguļu, jo man ir garlaicīgi un man patīk izbaudīt orgasmu, un starp to, ka es ļaujos pāris neprātīgām naktīm ar cilvēku, kuram tu zini (jūti, paredz), ka vari uzticēties. Izlaidībā īstas kaisles nav bieži.
Esot tikumības piekritējai, mani dzīvīte samērā daudz pārbaudīja. Es jau negaužos, man tikai apnika. Nu, cik var?! Jo vairāk tevi pārbauda, jo vairāk sāc šaubīties par pasaules patieso kārtību, to salīdzinot ar kārtību, kādu vēlies un kāda būtu ideāla. Bet nekas jau nav ideāls. Arī tikumība ne. Atļaušos izmantot savienojumu: netikumība ar morāli. Tā mūs, vairumu, var raksturot. Citi vairāk ir netikļi, bet citi - šķīstie. Bet nedaudz.
tāds nebija mans mērķis, taču priecājos, ja izdevās raisīt pārdomas:)
robežas nosacītība(un ar laiku izzušana), manuprāt, rodas brīdī, kad cilvēks pieļauj savas rīcības attaisnošanu ar apstākļiem. netiklība jebkurā gadījumā ir netiklība, taču, attaisnojot sevi ar apstākļiem, cilvēks to padara sev pieņemamu. diemžēl šādas lietas parasti progresē - ar laiku "normāli" latiņa arvien attālinās(līdzīgs princips kā, piemēram, ar narkotikām - ar laiku organisms pierod un ir spējīgs uzņemt arvien lielākas devas, šķietami bez diskomforta) Bet tā ir visas sabiedrības problēma - par normālām pamazām tiek uzskatītas arvien galējākas lietas. Diemžēl.
Par pārbaudījumiem labāk gan klusēšu, jo šeit nu sākas ļoti smalks temats..principā - kam cilvēks izvēlas ticēt/tic. Pārāk individuāli, lai neriskētu kļūt aizskaroši, tapēc par to šoreiz labāk ne:)
Tur es tev pilnībā piekrītu. Viss dzīvē atkarīgs no tā, kam tici. Ņemot vērā tavas atbildes, pieļauju, ka tici Dievam.
jā:) tikai neiekārto, lūdzu, manas atbildes tapēc kādā plauktiņā;)
Neuztraucies un neapvainojies, man tikai patīk padiskutēt ar tādiem cilvēkiem. Es arī kādreiz ticēju. Tagad man ir cita domāšana. Man arī tad ir lūgums, mani neuzskatīt par galīgāko melnāko avi. Kā mēdz ticīgās tantiņas domāt. Kad ieeju baznīcā, tāpat, lai paskatītos, kā tur izskatās, viņi redz, ka neesmu savējais (un neiet runa par draudzi). Un tādās reizēs, viņiem paužot savu attieksmi, es gūstu pārliecību, ka viņi noteikti nav labāki par mani. Un es neesmu blonda, un nevalkāju mini svārkus. Vispār neko piedauzīgu.
Man ir viena paziņa, kas iet baznīcā. Un it kā tic Dievam. Zini, nepārspīlējot es esmu daudz un daudzkārt kārtīgāks cilvēks ar augstākiem morāles principiem un vispārējo attieksmi pret notikumiem. Tāpēc nemēdzu dalīt lietas un cilvēkus pēc to piederības ticībai, rasei..
nemaz negrasos to darīt:)
a par tām tantēm nav vērts uztraukties, tādas gadās katrā baznīcā. manuprāt, ir tikai apsveicami, ja cilvēks jūt kaut vai interesi apmeklēt baznīcu, tas tomēr jau ir kaut kas. tā ir sevis atvēršana tai mazajai sēkliņai, kas kādudien var iekrist cilvēkam sirdī un izaugt par skaistu, labus augļus nesošu koku:) taču cilvēki mēdz ar nosodījumu vai pārlieku entuziasmu(kā, piem., visādās "labajās vēstīs") iznīcināt to jau dīglī, aizmirstot, ka tam būtu jāpalīdz augt..par svēto vienā dienā taču nekļūt
par to kārtību nevar viennozīmīgi spriest. ir stāsts par kādu mūku, kurš bijis viegli aizkaitināms un gadījies arī, ka sakliedzis uz līdzcilvēkiem, bijis neiecietīgs. pēc nāves viņš tomēr nonācis debesīs, un, kad cilvēki brīnījušies, kā gan tas iespējams ar tādu raksturu, atbilde bijusi pavisam vienkārša - bet ja jūs zinātu, kā viņš vienmēr centās savaldīties! un centību reizēm nemaz neredz, bet tieši tajā mērāms mūsu labums:) |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}