ar to sabiedrību tur ir baigi sarežģīti. man nav pilnīgi nekādas sabiedriskās domāšanas.man nav ne jausmas, ko nozīmē "draugs", man nav ne jausmas kā jāizturas pret cilvēkiem un tml., tāpēc arī integrēties sabiedrībā nav nemaz tik viegli.
un lielākā problēma ir tā, ka es nemāku priecāties ne par ko nemaz vairs kaukā tā. Es nemāku just. Laikam esmu pārāk ilgi ticējis, vai vienkārši - nepareizi ticējis dzīves uztverei caur prātu, esmu visu kārtojis pa plauktiņiem, veidojis sevi, vienmēr meklēju iemeslus lietām, vienmēr gribu, lai viss tiek darīts ar kādu labumu, kādu jēgu, sava veida maniakālais perfekcionisms. Garīgais pedantisms. Moška.
Mani nomāc haoss. Man vajag tā, lai viss ir pa plauktiņiem (nu ok, mana istaba ir pilnīgais orkāna midzenis), lai visi zina kāpēc dara to, ko dara, lai viss būtu ar nozīmi un tikai tam, lai visu sakārtotu, visām darbībām jāved uz pilnību un tml. Bet caur visu šito kārtošanu un racionalizēšanu esmu pazaudējis kaut kādu tādu hedonisma elementu, pazaudējis spēju priecāties, bēdāties, just. Es pat nezinu vai tas ir labi vai slikti, jo aptuveni tāds bija mans mērķis, tikai tas mērķis bija būt harmoniskajam robotronam, tā, ka viss tiek darīts perfekti, bez emocijām. Bet varbūt tas nav sakars, jo kāda jēga eksistēt, ja nespēj priecāties?
Nu un tagad man ir bail, ka, ja iemācīšos just, aizmirsīšu visas savas prāta kontroles un viens un divi kļūšu par alkoholiķi, pīpmani, līķēdāju, cilvēkpiedrāzēju, ļauno-bomžu-apspļāvēju un tml., jo būšu zaudējis racionālo asi, kas notur pie visa labā visa labā vārdā.
Bez tam, mēģinu just, bet neizdodas. Man vajag psihoterapeitu. Vai kauko. Hvz.