problēma ir tāda, ka izskatās, ka tas, ko es no sevis esmu veidojis gadu gaitā ir pārvērties par čiku. es nezinu. es esmu apjucis. patiesībā es jau par šito runājos reiz ar vienu cilvēku, pareizāk sakot, runājos pats ar sevi, viš klausījās. nonācu pie secinājuma, ka manī nav nekādas sociālās domāšanas. man nekad nav bijuši nekādi īpašie draugi, nekad neesmu iederējies kaut kādā grupiņā, vienmēr esmu bijis atsevišķi no visiem savā iedomu pasaulītē. lieta tāda, ka man, lielam cilvēkam, pasaules uztvere ir kā tikko dzimušam bērnam. man nav ne jausmas par to kādām jābūt cilvēku attiecībām, man nav ne jausmas, kur man likties, jo mēs visi esam sabiedrības daļiņas, bet es nejūtos tajā sabiedrībā, nu nav man tur vietas. Ja nebūtu kaut kā jāpelna maizītei un pajumtei, tad vēl tā - sēdi viens pats, nu i labi, bet man kaut kādā veidā jāiekļaujas reālajā pasaulē, kapitālismā, bet tas viss man ir pilnīgi svešs. tas ir tā baigi kompleksi... man reizēm liekas, ka es zinu kā vajag, kas ir pareizi, kas nepareizi, kādam cilvēkam jābūt un kādam nav, bet kā gan es kaut ko no tā visa varu zināt, ja es vispār nezinu kas tas tāds "cilvēks" vispār ir? pasaule man ir pilnīgi sveša, bet es par viņu esmu izdarījis tik daudz secinājumus, ka man ir izveidojies tāds kaut kāds priekšstats par šo pasauli, kurš patiesībā ir priekšstats par to domu, sapņu pili, kuru būvēju galvā un tad nāk reizes, kad tā iekšējā sapņu pasaule konfliktē ar reālo un tie manis izdomātie fizikas likumi nedarbojas.
un vispār, man šobrīd ir grūti kaut ko paskaidrot, jo es esmu pārslogojis kaut kādu sviestu galvā un spēju uztvert tikai ļoti virspusēji un primāri, nespēju sakoncentrēties un iedziļināties, esmu noguris.
bet es zinu, ka pēc pāris dienām man jau vairs sen nekādu psihologu nevajadzēs un viss būs tik forši tik forši, bet tikai līdz nākamajai reizei, kad atkal konstatēšu, ka esmu psiholoģiskais invalīds un sabiedriski nederīga būtne.
vē...kaka