Members

ir pagājuši 18 gadi, drīz jau 19 kopš mana mamma nomirusi un es joprojām katru dienu par viņu domāju. pēdējās dienas it īpaši. es nezinu kāpēc, bet manī ik pa brīdim pamostas tādas skumjas un ilgas pēc manas māmiņas, tas ir pizģets. es tomēr esmu 37 gadus vecs vīrietis un tik un tā manī ir šādas emocijas, un nevis tādas stoiskas skumjas, bet tieši pretēji, tādas skumjas, ko es izjutu kad biju bērns, tāda bezpalīdzība un ilgas, kad tu zini , ka mamma ir prom, bet būs atpakaļ, bet tev tik skumji, ka jāraud. es tā jutos kad biju pavisam mazs puika un gulēju rīgā slimnīcā un katru dienu mana māmiņa brauca pie manis un vakarā brauca prom un man bija šausmīgi vientuļi un skumji, lai gan es zināju, ka viņa rīt atkal būs klāt. un pēdējās kādas 3-4 dienas man ir tādas pašas sajūtas, es atveru ledusskapi, ieraugu gaļas gabaliņu kādu mana mamma mēdza pirkt un man vienk ir tāds - nu bāc, kad viņa būs atpakaļ un tad nāk tā aukstā, nepatīkamā apziņa, ka nekad, nemīžam es viņu vairs nesatikšu, es nezinu ko viņa domā par pasauli šodien, jo viņa dzīvoja pavisam citā pasaulē

Kas palīdz pret mēnešreižu krampjiem? Es nevaru vairs rīt ibuprofenu

For easy listening purposes iemīlējos Sundog Sounds kompilācijās. Tur salasīts tik daudz, kas man mīļš psihodēliskajā rokmūzikā un ne tikai. 

kopš sāku domāt par ēdienu ārpus "ko tagad gribētos", bet kas būtu vērtīgākais un labākais, ko dot kādam, ko mīli, jūtos daudz labāk ķermenī, domās un vispār sevī. papildus bonuss, veikalos gandrīz vairs neeju.

Tikai vegāniem nav māju, jo viņiem nekas nepieder un viņi pat neizskatās laimīgi :).
.................................., jo viņi ir brīvi, kā stirnas klīst pa pasauli grauzt visu, kas nav piesiets.
.................................., kad cibas galvenais zālēdājs kļūst kolektīvi bezatbildīgi līdzvainīgs.