Members

šādā, ar prokrastrināciju piesātinātā, dienā nevar iztikt bez Grīnbergu spama.

Spānijas Republikas Sūtniecība Rīgā

(..) 1936. gada rudens pusē izzinājām, ka Spanijas Republikas valdība ir atsaukusi no Latvijas Spanijas sūtni, kas bija pievienojies fašistiem un uz Latviju atsūtījusi jaunu sūtni, kas pārstāvēja Republiku. Nolēmām apmeklēt šo jauno Spanijas sūtni, lai izteiktu savas simpatijas Spanijas Republikai un viņas varonīgai cīņai pret fašismu.
Kādā jaukā pievakarē devos uz “Romas” viesnīcu. Tur bija apmeties Spanijas Republikas jaunais sūtnis, jo iepriekšējais Spanijas sūtnis - fašistisko dumpinieku piekritējs - vēl nebija atbrīvojis Spanijas sūtniecības telpas, kas atradās Raiņa bulvarī 9. (..)
Ierados viesnīcā un izdarīju vajadzīgo pieteikumu ar portjē starpniecību. Pēc neilga laika man stādijās priekšā cienīga izskata pusmūža vīrs - Ceferino Palencia, Spanijas Republikas sūtnis, kurš runāja skaidrā franču valodā. (..)
Lai gan šā nepazīstamā cilvēka rokās biju atstājusi sava apmeklējuma rakstveida pierādījumus - pašrocīgi rakstītu vārdu, adresi, tomēr optimistiskā noskaņojumā atgriezos dzīvoklī. (..)
Jau no paša sarunas sākuma paziņoja, ka uzskatot par savu pienākumu pateikt, ka viņš neesot komunists. Viņš piederot spaņu kreisajiem republikaņiem, tā sieva Izabella Palencia esot Spanijas Republikas sūtne Zviedrijā - pazīstamās Aleksandras Kollontajas personīga draudzene; Izabella Palencia piederot Spanijas socialist partijai, bet viņa dēls un meita piederot Spanijas Komunistu partijai. (..)
Šī audience deva man iespēju nodibināt lietišķas attiecības ar Spanijas Republikas sūtni Ceferino Palencia. Norunājām, ka arī es strādāšu Spanijas Republikas sūtniecībā. (..)
Atrodoties Spanijas Republikas sūtniecībās dienestā, man bija pieejama literatura, ko saņēma sūtniecība no Spanijas. Šīs literaturas starpā bija arī Spanijas Komunistiskās partijas izdevumi no kuriem varējām dabūt daudz vērtīgu ziņu par proletariata starptautisko cīņu pret kapitalistiem, par šīs cīņas veidiem, metodēm un panākumiem. Saņēmām Vakareiropas valstu komunistisko partiju izdotās grāmata, laikrakstus, žurnalus, plakatus, aģitācijas pastkartes. Fašistiskajā Latvijā tas viss bija noliegts. (..)
Tomēr bija jāpastiprina konspiracija un modrība. Kā sūtnis Palencia, tā arī es mēs bijām novērojuši, ka pie Spanijas Republikas sūtniecības telpām, Raiņa bulvārī, kanala pusē zem liepām aizvien pastaigājas šaubīgas personas. Latvijas komunistiem, sakarā ar biežām kratīšanām viņu dzīvokļos, liela daļa Ulmaņa izspiedzes aģenti bija pazīstami. Tāpēc starp personām, kuras klaiņoja Spanijas Republikas apkārtnē, nebija grūti uzzīmēt politpārvaldes špikus. (..)
No sākuma literaturu es vienkārši ieliku portfelī. Vēlāk gāju caur sētu tagadējā Komunara bulvara virzienā. Tomēr tas bija uzkrītoši Ceferino Palencia diplomatiskiem kaimiņiem, jo tai pašā namā atradās Francijas un citas sūtniecības. (..) es sāku literaturu no sūtniecības izvest automašinā. (..) Es iesēdos automašinā un plivojot Spanijas Republikas standartam, izbraucu no sūtniecības nama (..), izkāpu no automašīnas un iejuku gājēju pulkā. Bija arī gadijums, ka es vedu komunistisko literaturu pa toreiz fašistiskās Rīgas ielām automašinā, kas brauca ar karaliskās Rumānijas standartu. (..)
Bija jāpastiprina konspiracija arī nodošanas vietā. Kā starppunkts starp mani un biedriem Jablonski un Lidiju Tabaku kļuva neliels pārtikas preču veikaliņš Lāčplēša ielā. Šī veikaliņa pārdevēja bija mūsu cilvēks. Parasti es literaturu ieliku kurvitī, ar kādiem tolaik parasti gājām iepirkties, ierodoties veikalā, es nodevu pārdevējai šo kurvīti ar visu literaturu un nosaucu dažas preces, ko vēlos nopirkt. Pārdevēja saprata. Viņa paņēma kurvīti, iegāja blakus telpā-noliktavā, itkā lai nosvērtu pieprasītās preces. Kurvīti man atgrieza ar pieprasītām precēm, bet bez komunistiskās literaturas. Pēc tam piezvanīju biedriem Andrejam Jablonskim vai Lidijai Tabakai un starp mums norisinājās nevainīga satura saruna. Tomēr sarunas šifrs deva saprast, ka veikaliņā atnestā literatura gaida savu saņēmēju. (..)
/tad viņa apraksta kā vāc naudu un kondensēto pienu Spānija pilsoņu karā cietušajiem bārabērniem un kā viens tāds naudīgs ziedotājs ir Aleksandrs Kažoks/
Tika pārrunātas arī citas palīdzības formas, kādas Latvijas Komunistiskā Partija varētu pielietot, lai palīdzētu Spanijas republikai. Šai nolūkā Latvijas Komunistiskās Partijas Centrālās Komitejas pārstāvis biedrs Andrejs Jablonskis vairākkārt satikās ar Spanijas Republikas sūtni Ceferino Palencia manas ģimenes dzīvoklī, Rīgā, Jāņa Asara ielā Nr.15 dz 153. (..)
Nāk atmiņā gadijums, kad kādā vasaras pievakarē ieejot Ceferino Palencia kabinetā redzēju, ka Palencia ir ļoti uztraukts. Jautāju, kapēc viņa ekselence, par ekselenci sūtni saucu jokodamās, tik nemiera pilns. Palencia norādīja uz diviem špikiem, kas stāvēja bulvara otrā pusē piespiedušies pie liepām pretī sūtniecības logiem.
Es ilgāk vairs necietīšu šos apvainojumus manai Republikai, manai valdībai; manu sūtniecības ēku ir apsēduši slepenpolicijas aģenti - iesaucās Palencia. Strauji Palencia atrāva logu, paķēra no galda revolveru un tēmejot pret abiem minētiem špikiem sauca: - Es šaušu, es šaušu, ja jūs nevāksaties projām.
/pēc tam Palencia zvana ārlietu ministram Munteram un draud atsaukt Spānijas diplomātisko misiju no Latvijas. Munters dievojas, ka neko nezina par slepenpolicistiem pie sūtniecības un, ka tie tikšot aizvākti. Bet vēlāk izrādās, ka špikus neaizvāc, tikai padara diskrētākus.
Tas viss turpinās līdz 1939. Gadam, tad visi pārdzīvo par politiskajiem notikumiem Spānijā. Pēc Spānijas Republikas krišanas ierodas Franko sūtnis, bet Palencia viņu nelaiž sūtniecības telpās. Palencia evakuē visu sūtniecības saturu uz Zviedriju, Franko sūtnis mēģina iesaistīt Munteru, tas neiesaistās un beigās Franko sūtnis dabū tukšas sūtniecības telpas, Palencia ir atkal apmeties viesnīcā “Roma”, kur notiek Alīnas un Palencias pēdējā tikšanās/
Komunisti ir vienīgie visīstākie patrioti. Tikai viņi prot sevi upurēt, lai ikviena tauta kļūtu laimīga un brīva. Esmu pārliecināts, ka arī es tagad esmu komunists, - ar šiem vārdiem Palencia atvadijās no manis, lūgdams to paziņot Latvijas Komunistu partijai. (..) Mašina strauji devās uz ostu, kur Spanijas Republikas sūtnis uzkāpa uz kuģa, lai nokļūtu Zviedrijā. (..)
/Alīna Vilde Grīnberga. Mašīnraksts. Alīnas Grīnbergas arhīvs/

Vispār man ir divi eksemplāri ar šo tekstu mašīnrakstā. Tie ir mazliet atšķirīgi. Fakti nemainās, bet mainās tas cik detalizēti tie izklāsīti. Raksts ir arī publicēts krājumā "Viva Republica" (1958). Kādreiz varētu salīdzināt vai un kā publikācija atšķiras no šiem diviem teksta variantiem.
tā vispār cool, ne? aizej uz viesnīcu pie sūtņa, parunājies, viņš uzaicina tevi uz brokastīm, jūs parunājaties vairāk un voilā - jau vizinies ar sūtniecības mašīnu pa Rīgas ielām.

Deus-ex-machina visu atrisināja. ir tikai agrais autobuss, tad divi reisi atcelti un ar to pārsēšanos nekas nesanāk, man izskatās ka biļeti nepārdod jo reisi atcelti, ej nu sazini

dilemma: pirms pieciem ceļoties iet (1,7 km) uz vilcienu un braukt ar pārsēšanos vai 2,5 km un ar vienu transportu, bet pa tiešo, pusstundu ātrāk
kāmantagadbūt??? jo nu taupot reisus Rīgā sabiedriskais sestdienās un svētku dienās sākas no pēc sešiem

Ceriņu laimju meklēšana ir dabas Latloto.

Atceļā no Lidla ekspedīcijas jaunieši pagalmā man teikuši "Здравствуй, Cheetos", ņemot vērā čipsu geparda čipsu uzrakstu uz manas maikas. Interesanti, ka nedzirdēju to, esot aizdomājusies par staigāšanas studiju pieejām.

tūkstošo reizi vēroju grafiti gar dzelzceļu un domāju - šitie jau neparādās tur, kur grūti uzzīmēt