pajautā! -

arī atmetu ar karru. kādā 2. vai 3. dienā bija nu dddrrrausmīgākā niknuma lēkme. spēcīgākā, kas man mūžā bija. tieši gāju pa ielu, sākumā raudāju, tad skaļi rēcu un spēru mājām. ar karru galvenais likās lasot nedomāt "es jau zinu ko tu te dari", bet tupa sekot visam, ko viņš saka, domāt to, ko iesaka utt utt. tad palīdz. sanāca atdalīt prātā smēķētvēlmi no sevis un dūms kļuva neeereāli pretīgs. un paveicās, ka negribējās vairāk pīpēt iedzerot vai pie kafijas.
vīram atmešana gāja grūtāk. arī ar karru, bet sanāca tik otrajā piegājienā. viņam gan lomkās baaigi mainījās uzvedība, šausmīgi lēkāja garastāvoklis, tīri vai maniakāla uzvešanās, bija grūti gan pašam, gan man. otrajā reizē kkā ņēma to nopietnāk un gandrīz sanāca. joprojām kkur reizi nedēļā uzpīpē, bet ikdienā ne. sanāk, ka viņš tika galā ar fizisko atkarību, bet ne ar psiholoģisko.