pajautā! - ?

Gūglējot "commodity fetishism/ fetishes & reification" vajadzētu atrasties tev interesējošai informācijai! Būtībā tas, protams, saistīts ar patēriņa kultūru un kapitālismu, tādēļ atsaucas uz marksisma teorijām.

Kamēr konkrētais artefakts ir nolasāms kā nacistisks vai padomju komunistisks, man grūti iedomāties, ka to izmantošanā sākotnējā nozīme varētu vairs nebūt klāt. Varbūt Tev ir kāds konkrēts piemērs, kas parāda, ka šāda nozīmes pārveidošanās vai nozīmes ignorēšana ar totalitāru režīmu simboliku notiek. Domāju, ka publiskajā telpā tas tiktu uztverts kā kaut kas tikpat bezgaumīgs kā jociņi par genocīdu.

Turklāt komunistu un nacistu simbolika vai estētika parasti tiek izmantota tieši ļaunuma nozīmes piešķiršanai. Formas, kas tikai atgādina nacistu formas, popkultūras darbos var itin skaidri pateikt, kuri ir sliktie un kuri nē. Ar padomju simboliku ir vēl sarežģītāk, jo ir ļoti daudz cilvēku, kuri nekad nav domājuši, ka tā apzīmē kaut ko noziedzīgu, ļaunu, un tāpēc var ar lepnumu turpināt šo simboliku vai kaut ko ar to saistītu izmantot.

Tevis aprakstītie procesi, manuprāt, ir iespējami tikai saistībā ar saistībā ar jautājumiem, kuru daba to sākotnējā popularitātes vilnī tā arī nebija vispārzināma vai arī ir aizmirsta, un simbols ir slavenāks par to, ko tas pārstāv. Tādā gadījumā šī simbolika var brīvāk dzīvot pati savu dzīvi, un lietotāji var tai piešķirt savas nozīmes, nemaz neiedomājoties, kas tas patiesībā ir, ko viņi izmanto. Prātā nāk virkne romantizēto varoņu, par kuriem publikai vairāk ir zināms viņu pārstāvētās ikonogrāfijas, nevis viņu biogrāfijas zināšanas dēļ. Kaut vai Če Gevara.

Bet lai nacistu estētikā neredzētu nacismu, tur sanāk baigie simulakri.

Par attēliem — mjā. Protams, nav jau zināms, vai sirpis un āmurs nav apzināta atsauce uz kādu romantizētu rietumnieku priekšstatu par padomiju, un divrindu pogu jakas arī var būt vienkārši atsauce uz vispārēji militāru, ne uzreiz nacistisku stilu, bet šur tur kaut kādas tādas nokrāsas tiešām ir.