pajautā! - darba meklēšanas process, apjukums.

No savas pieredzes, reiz, kad aptuveni pusgadu biju bez darba un pārtiku no arvien sarūkoša pabalsta, ieņēmu pozīciju, ka dzīvošu pieticīgāk par pieticīgu, bet dikti priecāšos, ja gadīsies kaut vai kāds gabaldarbs. Sarakstīju CV, ar bildi, tādā gandrīz sarunvalodas stilā, bet to sūtīju tikai oficiālajiem. Atbildes nekādas. Nav pasaules gals. Sāku izskatīt auklīšu darbus, nevarētu teikt, ka ar lielu aizrautību, pat norādīju, tā un tā, varu darīt to un to, bet visam ir robežas. Vēl paskatījos apkopējas darbus, arī nav pasaules gals un uz mūžu nav ne tik, bet, ja radošā uzņēmumā, pat interesanti. Galvenais, tobrīd atteicos no jebkāda stresa. Mēnesis, nevienas atbildes, vēljoprojām, pēc tam piepeši zvans, cilvēks izvēlējās tieši mani no ļoti daudziem, attieksme cilvēcīga, laipna, saprotoša. Maksāja maz, samierinājos, ar domu- tāds periods. Pēc diviem mēnešiem tiku pieņemta darbā, kuru sen vēlējos, blakus mājām. Attieksme neiecietīga, stress un tā, bet izaugsmes iespējas. Un, nekad sev nesaku, ka tā tagad ir vienīgā iespēja, vai, ka ir tikai okei vai tikai galīgi garām. Par garo penteri atvainošanās. Veiksmes vēlot! Būs labi.