pajautaa

Literatūra

« previous entry | next entry »
Mar. 5., 2010 | 07:57 pm
posted by: antijahve in pajautaa

Man jāanalizē lūk šāds te dzejolis.

Lietū pa Stokholmu by G. Saliņš

Es dodos iekšā lietū
un eju, un eju šai lietū, un atskārstu drīzi,
ka tas ir neizejams. Neizejamas
lietus brizis, lietus meži, lietus mūža meži.
Sen esmu apmaldījies,
sen izgajis cauri pats savam mūžam,
pats savai piedzimšanai. Un mātes miesām.
Vēl tālāk atpakaļ. Tālāk. Kur esmu?
Lietus. Lietus. Neizejams.


Okei, tātad liriskais es ir apmaldījies un blā blā un lietus ir kaut kāds simbolisms un tādā garā. Bet ko varētu nozīmē/simbolizēt šīs te rindas: sen izgajis cauri pats savam mūžam,
pats savai piedzimšanai. Un mātes miesām.
Vēl tālāk atpakaļ. ???

ā un kāpēc Stokholmas lietus? Kāds simbolisms atkal? Cik man zināms, tad Gunča tik pa Elles Ķēķi Ņujorkā ņēmās.

# | jā, ir doma! | Add to Memories

Comments {16}

kreiza

from: [info]kreiza
date: Mar. 5., 2010 - 08:15 pm
#

Stokholmas sindroms? Manuprāt, bija tāds- kad upuris iemīl vajātāju... Nu kā psiholoģiska pašaizsardzība vai... Pameklē internetā, cerams, ka es neko nejaucu :)))

Atbildēt | Diskusija

nepiš

from: [info]antijahve
date: Mar. 5., 2010 - 08:21 pm
#

jā, Stokholmas sindroms ir tad, kad tu, ķīlnieks, sāc saprast un atbalstīt to, kas tev ieroci tur pie galvas.
abet es nevaru to sasaistīt ar šo dzejoli nekā :D

Atbildēt | Iepriekšējais | Diskusija

kreiza

from: [info]kreiza
date: Mar. 5., 2010 - 08:23 pm
#

Nu varbūt mātes un tēva attiecības... Pirms vēl bērns piedzima...

Atbildēt | Iepriekšējais

dominika

from: [info]dominika
date: Mar. 5., 2010 - 08:57 pm
#

pats sev mocītājs un pats savs ķīlnieks? zina, ka dara sev pāri, bet nevar izbeigt. piekrītu toadbeauty par bezcerību un šeit man sasienas - nebeidzama mazohistiska bezcerība, no kuras nevar tikt vaļā. un tā atgriešanās, manuprāt, ir savas būtības meklēšana - kas paliek pāri, kad noņem visu savu pieredzi, visu iemācīto un iedzimto, vai ir tāda visdziļākā sevis esence.

Atbildēt | Iepriekšējais