pajautā! - autolīzings

Piekrītu, ka ir daļa kredītņēmēju, kas pārvērtējuši savas iespējas, nākotnes ieceres un sagrābušies par daudz. Tāpēc arī sliecos uzsvērt, ka kredītu var ņemt tik tad, kad cilvēks ir nostabilizējies dzīvē ar pastāvīgiem ienākumiem un var atlicināt noteiktu daļu ienākumu tā vietā, lai bez apdomas izmantotu ikkatru aizdevuma piedāvājumu. Un loģiski, ka tās ir SAISTĪBAS, tajā pašā laikā mierīgi vari pārvākties uz dzīvi citā valstī un turpināt atmaksāt kredītu, to jau neviens neliedz. Tāpat var bankai prasīt atlikt maksājumus uz 1/2 gadu vai ilgāk, ja gadās kaut kāda figņa ar darbiem vai neparedzēti izdevumi (piem. bērna piedzimšanas sakarā). Vienkārši mans uzstādījums ir, ka ja reiz nav priekšstata par iespējām sadarboties ar normālām bankām un līzinga iestādēm (šeit nav runa par Inserviss un Elkor līdzīgajiem līzinga būceņiem ar izsitējiem aiz tiem), tad nav īsti relevanti salīdzināt kredīta ņemšanu ar neatkarības zaudēšanu. Tikpat labi būt uzskatīt, ka ir stulbi precēties, jo cilvēks arī zaudē neatkarību, un reizēm mēdz zaudēt 1/2 īpašuma, ja nav iepazinies ar iespējām nodrošināties ar laulības līgumu un cer uz laimīgo nākotni :)
Viss ir atkarīgs no tā, kā uztver lietas.

Tas, protams, ir subjektīvi un katram citādi. Kā kurš tās lietas vērtē un kas kuram ir dārgāks.
Tomēr jebkurā gadījumā man šķiet totāli nesaprātīgi ņemt kredītu uz 30 gadiem. Pat par sirds transplantu nepieciešamības gadījumā padomātu divreiz, vai tik masīvas saistības ir to vērtas. Reizēm kalpība tomēr ir zem cilvēka goda.

Katram sava izvēle, vai var ar to sadzīvot.