pajautā! -

Bērnībā man bija grāmata "Joga mātēm un bērniem". Pēc tās arī nodarbojos, kamēr apnika. Bibliotēkās noteikti ir. Kas attiecas uz elpošanu, vingrinājumiem un meditāciju, tad ir kaut kādi 6 jogas virzieni, katrs virza kaut kādu attīstības līniju, 2-us no tiem neiesaka, jo tie apziņu pārveido tik kreizā veidā, ka vai nu jāiet dzīvot kalnos kā vientuļniekam, vai jāatrod kāds, kas to saliek atpakaļ, kaut arī diez vai tam vairs būs motivācija. Tāpēc vajag vispirms uzmanīgi pastudēt literatūru, vai parunāties ar kādu, kas praktizē kādu no "normālajiem" virzieniem. Atsāku es kad darbojos teātrī, mums bija stunda jogas kā iesildīšanās vingrojumu komplekss bez filozofijas un elpošana aprobežojās tikai ar to, kurā fāzē jāvelk iekšā, kurā uz āru. Ja tā pavisam vienkārši, tad koncentrēšanās ir uz izelpu, un tās laikā arī ir sevi jāstiepj, tā ir garāka par izelpu un tai jābūt vienmērīgi bremzētai, piemēram stiepjot izrunājot 'ssssss' burtu, vai arī caur saspiestām lūpām, ja negribas trokšņot. Tas, starp citu, labi noder pie jebkādas nodarbes ar lielu koncentrēšanos.

Blaumaņa ielā 5 ir nodarbību maksas pulciņs, varbūt ir vērts aiziet. Vecumam vai tizlumam nav nozīmes - lokanība jūtami uzlabojas jau pēc pusgada.

Tad vēl ir tāds, par to gan neko vairāk nezinu: http://www.joga.lv/

Lai izdodas! :)

Kritiskais posms ir 3-4 dienas, mēģini izturēt. Padomā par lipīgo darvu plaušās un uz balss saitēm, tieši tādu kā to riebīgo, kāda nosēžas gāzes plīts tuvumā. Par to, ka Tava āda faktiski smird. Par to, ka Tu būtībā sevi smacē. Pazemini tonusu. Samazini savu spēju sajust izsmalcinātas smaržas un garšas. Pakļauj sevi vēža riskam. Ja no pirmajiem organisms pašattīrās 6 mēnešu laikā (par to vien ir vērts mīlēt savu ķermeni), tad otrais jau ir neatgriezenisks pasākums, iespējams tā ir ķermeņa pēdējā, izmisuma pilnā protesta forma. Bez tam, pērkot cigaretes, Tu finansiāli atbalsti tabakas industriju, kas indē miljoniem cilvēku pasaulē, masveidā ražojot apšaubāmas kvalitātes izstrādājumus. Uf..

Man šobrīd ir tā, ka tad, kad tiku pāri ierastajai vēlmei uzsmēķēt, šim durstīgajam, bet būtībā mehāniskajam impulsam, man tas kļuva vienaldzīgs. Nolēmu vienkārši nepirkt, jo tieši nopirktā un iesāktā paciņa, kas mētājas uz galda vai kabatā aicinoši pieskaras rokai, ir vislielākais provokators. Un tagad, ja mani uzcienā ar cigareti, es neatsakos, un mēģinu dūmu izgaršot, nevis darīt to, apmierinot ieradumu. Esmu brīvs. Izvēlos nesmēķēt, bet varu arī uzsmēķēt. Bet ja tiešām negribas, un tā ir pārsvarā, tad, protams, atsakos, arī ja cienā. Lai izdodas!

Kad konstatēju, ka no smēķēšanas mazliet sagurstu, sapratu, ka es gribu atmest. Atcerējos, kā bija, kad nesmēķēju. Manās atmiņās dzīve toreiz likās gaišāka. Tad nāca teātris un tā joga, un vienā brīdī, laikam dēļ jogas, ķermenis bija sācis ar mani runāties, t.i. es sāku to saprast un tajā klausīties. Tad es nolēmu, ka es tiešām gribu atmest un to arī sev skaļi pateicu. Un tad jau tas vairs nebija īpaši ilgi. Kopā 1 gads no domas līdz skaļi izteiktai vēlmei, gads atiešanas, un pēc tam jau skaidri saproti, ka nevēlies to kā atkarību, bet tikai kā retu un pat ne īpaši izbaudāmu, drīzāk sabiedrisku pasākumu.