Sep. 15., 2006 | 01:43 am
No:: prtg
Kad konstatēju, ka no smēķēšanas mazliet sagurstu, sapratu, ka es gribu atmest. Atcerējos, kā bija, kad nesmēķēju. Manās atmiņās dzīve toreiz likās gaišāka. Tad nāca teātris un tā joga, un vienā brīdī, laikam dēļ jogas, ķermenis bija sācis ar mani runāties, t.i. es sāku to saprast un tajā klausīties. Tad es nolēmu, ka es tiešām gribu atmest un to arī sev skaļi pateicu. Un tad jau tas vairs nebija īpaši ilgi. Kopā 1 gads no domas līdz skaļi izteiktai vēlmei, gads atiešanas, un pēc tam jau skaidri saproti, ka nevēlies to kā atkarību, bet tikai kā retu un pat ne īpaši izbaudāmu, drīzāk sabiedrisku pasākumu.