pajautā! -

Pirmajā darbā (man bija ap 20) manā vadībā bija jāstrādā pusmūža vīrietim, vadošam aktierim (es rakstīju tekstus, viņam tie bija jāierunā). Viņš vienmēr meklēja, kur piekasīties, un atsacījās ierunāt, ja viņam kaut kas tekstos nepatika (pārsvarā subjektīvu apsvērumu dēļ). Bieži meklēja atbalstu pie tehniskā čaļa, kura atbilde parasti bija apmēram – hmm, nezinu, varbūt. Vienā šādā reizē, kad viņš kārtējo reizi piesējās un es centos pierādīt, ka šoreiz viņa argumenti ir tiešām nepamatoti, uzkliedza: “Klusē, paklausies, kad tev divi VĪRIEŠI stāsta!”

Nesaistīti ar pirmo gadījumu – seksuāla uzmākšanās, apgrābstīšana, “nē” nedzirdēšana (gan uz ielas, gan privātos pasākumos). Protams, vīrieši arī šim mēdz būt upuri, bet mana sajūta ir, ka tomēr ievērojami retāk.

Protams, vairums gadījumu ir tādi, kur nevienlīdzība nav tik viegli pamanāma un pierādāma, teiksim, ļoti bieži tiek izteikti komentāri par ārējo izskatu, ko attiecībā pret džekiem, manuprāt, tomēr piekopj krietni mazākā mērā.

Tā nav diskriminācija. Ne visas nevienlīdzības pazīmes var saukt par diskrimināciju. Bet mana sajūta* ir, ka jau no agra vecuma meitenēm/sievietēm jāuzklausa ļoti daudz komentāru / vērtējumu par savu izskatu (gan pozitīvu, gan negatīvu), kamēr zēniem/vīriešiem izteiktie vērtējumi tomēr vairāk attiecas uz viņu paveiktajiem darbiem / raksturu utt. Un tas ietekmē pašvērtējumu un to, kā cilvēks pats sevi uztver, un tā ir zināma veida nevienlīdzība, kas tiešākā vai netiešākā veidā noved arī pie, piem., ēšanas traucējumiem, ar ko sievietes saslimst daudz, daudz biežāk.

* Rakstu "mana sajūta", jo šobrīd man nav laika meklēt linkus uz pētījumiem par šo tēmu, bet esmu visai droša, ka tādi ir bijuši.