Man prieks, ka tu vari izteikties arī tik pieklājīgi.
Taču pēc gadiem ļoti intensīvu garīgo meklējumu, kuru laikā esmu arī stipri turējies pie uzskata, ka katram ir sava patiesība, esmu nonācis pie galēji apzīmogotas atziņas, ka patiesība ir viena, turklāt Dievs to ir darījis cilvēkiem zināmu (citādi jau nemaz arī nebūtu jēgas to zināt un nebūtu mierinājuma tām ilgām pēc patiesības, kas mājo visos mirstīgajos).
Turklāt - kāpēc gan citi drīkst burtiski uzbāzties ar saviem maldīgajiem pasauluzskatiem (parasti ar klaji negatīviem, apsmejošiem), bet es nedrīkstu paust to, ko ļoti konkrēti un nešaubīgi uzskatu par patiesību? Kāpēc vājš viedoklis ir "legālāks" par spēcīgu? Ja nu vienīgi tāpēc, ka cilvēki baidās izdzirdēt Patiesību (garīgo, morālo - tādu, kas aizskar līdz kaulam), jo tas liktu mainīt savu dzīvi. Taču pārmaiņas sāp, un parasti neviens brīvprātīgi neparakstās uz to, lai viņa uzskati tiktu izaicināti, apšaubīti. Protams, visvieglāk ir turēties pie pārliecības, ka patiesības nav nevienam, jo tas garantē iluzoru mieru un drošību no potenciālajiem traucējumiem no ārpuses: visu var vnk noraidīt kā pārāk ekskluzīvu, citus viedokļus izslēdzošu. Un tas ir tas veids, kā mūs politiski pakļauj - iestāsti cilvēkiem, ka patiesības nav jeb ka katram ir sava patiesība, un vairs nebūs nekāda absolūta, pie kā turēties, nekādas īstas patiesības, un katrs varēs atsaukties tikai un vienīgi uz savām sajūtām - kādā brīdī tad var noliegt pat zinātni. Es domāju, ka tu redzi, cik destruktīva ir tāda pieeja. Un tieši uz to vedina mūsdienu globāli koordinātā propaganda. Līdz ar to cilvēks, kas pārstāv, piemēram, kristietību, noraujas tādu negatīvas reakcijas šalti, jo iet pret straumi. Nu sorrī, var jau ņirgt par pimpi uz spondžboba sejas vai par krītošiem cilvēkiem, taču tā ir klaja eksistenciāla padošanās. Tas nav cilvēka cienīgi. Bet ņirgāšanās par ko tādu, kas tiešām varētu būt izeja no šīs neapskaužamās cilvēka garīgās situācijas - par Dievu/Jēzu Kristu - ir elementāri pārgalvīgi.