tā, ziņoju, ka paņēmu izmēros vidējo, tātad lielāko no abiem 10latniekiem, bulvārim paliek vismazākais (bet ļoti fifīgs!)

(māja gan nemaz negribēja tos dot prom, vispirms A. ilgi nespēja dabūt rokā pareizo atslēgu, kad garāža bija negribīgi tomēr pavērusi durvis, tā mēģināja mani iesūkt garāžas bedrē, nomaskējot tukšumu blakus dēlim, savukārt, beidzot atraduši galdiņu pagrabā, tā durvis vispirms neparko nevērās tik plati, lai to iznestu, Aivis nelaimīgs atzina, ka nezinot, kā galdiņš te ienests; kad tās apmānījām, pagrabs tā sašuta, ka kāpņu griesti man naidīgi iedeva pa galvu. bet beigās tomēr visi dzīvi nonācām mājās!)