| Sep. 13th, 2026 @ 09:28 pm (no subject) |
|---|
kaimiņš Vovka totāli nav vērts. atnāca pie manas mammas, nosēdās uz viņas gultas. mamma, jau ceturtajā dienā teica viņam "tev ir savas mājas. kāpēc tu neej prom?". viņš naidā "ak tāda jūs esat?". viņa, kas pieļāva visas dienas klusējot, esot laipna. es stāvēju istabas durvīs, dzirdēju. man gribējās viņu piekaut, jo really, es tev devu visu savu sirdi, un kas tagad tāda par krievu pasaules hūniju? pisies prom, bija uzreiz "vovka, tev ir jāiet. vairs ne manas mājas"
mammuks bija stiprāks par mani.
untermensch, totāli nīčē. mēsli miskaste. kāpnēs es biju vienīgas kurš viņā saskata cilvēku. vairs nē. degoši putina atkritumi, to be composted. viņu neieredz every single person.
un es mēģināju vēl strādāt. kā viņš mani pameta, izmests no mana dzīvokļa "nu labi, turpini spēlēt savas datorspēles", tas ir par to, ka adobē zīmēju robotiņus. visa pateicība, pēctam kā glābu, pālī glāstīju viņa galvu, viņam apgūlušamies "vova, nomierinies. meibi būs labi".
untermensch.
es jau esmu pieteicis viņam karu, sms, pirms gada. vairs no phone calls, ejam garām tukšas sejas
man ir milzīga Dieva baterija. es arī cibas Iokastei piedevu dekādes, jo ļoti labs draugs, tik kolosāli kopā, kaut zināju, ka mani izsmej. Līdz 2015, kad pasūtīju pie velna mātēm, jo ņirgāšanās par mani sasniedza drūmāko lvl. Tad es pateicu, lai deg suka ellē, vienā telefona sarunā, skaidrā |
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
