Hm. Esmu noskatījusies reizes 5 un nevienu reizi neesmu uztvērusi to kā filmu par "parastu, nāvīgi ievainotu cilvēku, kurš negrib mirt". Man domāt, atslēgas vārds šeit ir Viljams Bleiks - nu nevar tak personāžs, kas tiek uztverts kā Viljama Bleika avatāra, izjust pārākās raizes par to, ka viņam būs jānosprāgst ātrāk, kā paredzēts. Drīzāk jau stāsts ir par ikviena lēno miršanu - vai, pareizāk, dzīvošanu -, kas iekšējā garīgā sarga/skolotāja (par indiāņa tēla nosacītību liecina viņa iesauka) vadībā kļūst par mistisku iniciācijas procesu. Cilvēks, aptvēris, ka ir nolemts nāvei, ka jau piedzimšana viņu ir nāvīgi ievainojusi, un aptvēris to, ka pats ir "stupid white man", dodas ceļā uz savu "es", atsakoties no pierastās realitātes, pieņemtajām/uzspiestajām normām, izvēloties brīvību, nevis cilvēciskumu (nogalināšana un dzeja tiek uztvertas kā viens un tas pats tāpēc, ka abām ir viena funkcija: atšķirt sevi no bezveidīgās realitātes, nokļūt savā pasaulē, kas ir atšķirta no šīs "realitātes").

/atvaino par muldēšanu ;)