Kur manas brilles? Blur. o, tā jau labāk.
Sākumā jūs iepazīstināšu ar Old Waverly
![](https://i.imgur.com/fQjnjEP.jpeg)
Kreisajā pusē sniegā atkritusi indiete. Viņa ar puisi tik ilgi fočējās pie vāvera, viņa, veselam instagram blokam.
Mežaparkā milzums indiešu, sajūsmināti.
Mūsu vietējie, visi cepurēs. Vienīgie ar dabīgo galvassegu, tumšākādaini iebraucēji. Vienā brīdī es jau sāku skaitīt, jo bija uzkrītoši. Es pieļāvu, varbūt manam mazsaprātam tas ir izskaidrojums, ka cepuri nevalkāju, salst tikai pirksti. Tie gan salst ļoti ļoti. Dikti.
Pie smuka, aizsaluša ķīsīša telefona baterija beidzās. No pics. Apsēdos apēst brokastis. Es nebiju smuks, cilvēki pārsvarā novērsās. Apkārt gan bija smuki [skati]. Ja gribi sajust vairāk, izšļūc pa ezera sasnigušo ledu, un pamēģini iečekot izkārtoto alejas lampiņu kafe, kāturi. Izskatās labi. Manus pirkstus 3 eiro par tēju nesasildītu vairāk kā strong maznaudas džeka pohui un gājiens atpakaļ.
Atpakaļceļā labvēlības. Redzu indiešu meiteni pētām retro tramvaja stabu. Zivs "if you look for schedule, it's over there" rādot taisni izstieptu roku uz aktuālo stabu. Vēl parunājām biku. Viņa smaidīja visu tramvaja gaidīšanas laiku.
Otro transportu uz mājām gaidot 15 min, jūku ārā uz šrotu, kājas vairs netur. Pusceļā iekāpj sieviete ar milzīgu lidostas koferi, kaut kur Lucavsalā, laikam salasījusi pa gabaliem, ved mājās noslīcināto līķi. Saskatāmies, un abas reizes varu pārtulkot tikai "Man vajag. Apsēsties. Bet LV cerēt? Varbūt?"
Skatos daudzos punktos, reizēm uz viņu, neslēpjot "es redzu, bet tu nezini, ka man kājas gandrīz nolūza. jau mežaparkā". Iedevu vietu. Reāli man taču nenolūzīs.
Mājās atgriežoties miegs un tāds komforts, ej nost. Tikai niez roku āda, augšdaļa, tā, kas paceļot rokas tuvāk, pie plaukstām. Nevarot sagaidīt mani guļam, uzbrūk pat rokām esot kustībā, un es nekad neesmu redzējis. Varbūt ne tikai kukaiņi? Neiroze? Viss nokasīts.
Ar GPT spēlējām šahu stundām. Viņš nosprieda, jā, draugs, tu esi normālā pakaļā.
Plāna nav.