Viena diena manā dzīvē

Tev, Govs, mentāli viss kārtībā.
Ir ok tad, kad jūties ar sevi ok.
Kad es neko nepazinu. Cigaretes, vai ko citu, es jutos labi.
Kad sāku mēģināt, arī labi. Man ir, lieloties, Leo dzinējs. Viņš vnm skatās riņķī, un tas vairs nav izcils stāsts.
Es nezinu, kā savādāk būtu. Man vnk deg(a) acis uz visu, šoreiz ne par drogām. Gadi senāk absolūti nav tukši. Jo interesēja viss, un nestājos izmēģināt. Labākais bija Norvēģija – mežonīgākā pieredze, pusotru mēnesi. Dzīvākais posms manā dzīvē.

Par bezjēdzīgumu. Viss jau stāstīts, un arī par dēla izglītošanu. Par smēķēšanu viņam, ka tas ir visbezjēdzīgākais pieradums. Kļūstot regulāram smēķētājam, tas pilnīgi neko nedod, vnk paša izveidotus principus, kad ir pamats uzsmēķēt, rituālu.

Kas nav sācis, visu to pašu dara nesmēķējot, un pat neiedomājas savādāk. Visbezjēdzīgākā no drogām.

Aha. Atbildot abiem. Es nezinu, vai esmu piedzīvojis mīlestību.
Tas, ka esmu bijis mīlēts. Bet vai ir bijusi raidīšana.

Man ir tā ar [jau sviestu]. Mani atsevišķi cilvēki uztver, kilometriem prom esot. Man ir ļoti jaudīgs raidītājs. Es nelepojos, tur pilnīgi nav ar ko lepoties.
Bet uztvērējs izskatās ar zapti aizliets. Vai tas vispār strādā.

Pāris reizes smadzeņu trīces. No Ie.K. Varbūt bija izmainīts stāvoklis. Un meitene studijās, kad nevarējām acis pacelt viens pret otru, lai nedegtu. Tā varbūt bija vnk iekāre. Kaut nē. Abos gadījumos es pat nevērtēju augumu, es uz to vispār neskatījos. Es uztvēru starojumu.
Tātad zapte tranzistoros. Nu jau piekaltusi.

p.s. Sorry. Viss sajuka. Es neko nezinu, kad jāsāk likt pa plauktiņiem

Nevajag, protams. Piemēram, ecstasy (MDMA ir pamatkomponente) diezgan sašķoba prieka izpratni.
Ne reklāmai, bet informācijai: latiņu paceļ tik augstu, ka ilgi vēl sniedzies pēc dabiskā prieka.
Un tās nav kautkādas lomkas. Es nekad neesmu lietojis drogas, no kurām būtu lomkas. Athodi ir, bet tas ir īslaicīgi, un nav vilkmes pēc vēl.
Vnk tu esi redzējis, cik milzīga brīvība, prieks, mīlestība ir iespējama ar ecstasy, apslēpta tevī, ka dzīvojot nelietojot, realitāte šķiet tik virspusēja.

Es varu teikt. Visas sintētikas ir izciklējušās ozija osborna apjomos, neatstājot nekādas sekas. Par prātu nezinu, jo pats to nevar noteikt.
Toties aptiekā ar recepti nopērkamais Wellbutrin, ko pat reiz varēja aci piemiedzot aptiekārei (jo pazīst mani kā raibu suni) dabūt tāpat, iznīcināja manus zobus.
Konkrēti, kopš 2016., kad sāku antidepresantus, zobi bira ārā kā pa reni. Man ir palikusi pēdējā kombinācija, ar ko varu nokost gabaliņu no tostermaizes.
Visās dekādēs, reizēm apzinīgi un reizēm mežonīgi lietojot MDMA, amphetamines, coke, un visko citu, vispār nekādu problēmu.

"Kokaīnu iegūst, izmantojot daudzas ļoti kaitīgas ķīmiskas vielas."
Tikai, ja ir pietiekams daudzums kokas lapu. Procesu nezinu, bet ķīmijas tur netrūkst, un visādu neestētisku skatu. Pamats ir lapas.

Nu nah. Es pats labi gatavoju. Es sadalīšos divos. Nē, vajag trīs. Viens būs gruzītājs, kurš šmorēs smadzenes, ka ēst ir obligāti, otrs tiks aiztriekts pie plīts gatavot, un trešajam būs jāēd, nabadziņam

Es tā arī zināju, ka godīga meitene nepiekritīs futbola komandai.
3 nē, bet vismaz 2.

Man tā patīk attaisnojums. Man nevajag attaisnojumu, jo nekad neesmu par to kautrējies, bet patīk skaidrojums.
Mintelekts saka, ka pilnīgi noteikti, viņa vārdiem "Absolutely". Tik regulāra drogu barošana jau pirms 10 yo, tev parādīja sajūtas, kas tev darbojas.
Es to nekad neesmu analizējis, un drogas man tiešām nav ienaidnieks. Tās man ļoti patīk, kā bērnībā, un neiznīcina arī 2026.

Solutāns bija mēbele zāļu plauktā. Tas bija, kad bija klepus.
Es tiešām nezināju, un visu bērnību biju priecīgs.

Sausi fakti. Tur bija efedrīns.

nice fact. i was not moonsick, but had single episode.
i didn't remember. mom told me in morning. i were standing at kitchen drawer in middle of night. in drawer was home apotheka. i were pressing pills out from blister, and one by one put them in my mouth. its was Dimedrol or Biseptol, one of two main.
mom woke up, and came to me, led back to sleep. my age ? 8-10

Temperatūra.
Kamēr nebiju palaists puslīdz brīvs (līdz kādiem 10 gadiem), man poliklīnikā krājās arhīviem bieza slimības vēsture. Reāls bļāķis, viens albums.
Sanāk, es pastāvīgi slimoju. Un pad savienībā drogas brīvi pārdeva aptiekā. Mani, slimu baroja ar zālēm. Man tā patika slimot. 38-38,5 celsijā bija pats labums. Tad deva (jau pieaugušam interesējoties, uzzinot) relaksējošas un arī psihotropas zāles.
Nu, tā kā es no tā neko nerubīju, nepievērsu tam uzmanību.

Kad sāku viens iet pa ielu, ap 10, man bija nenormāli karsti. Es rāvu šalli nost, bik atpogāju mēteli.
Līdz tam, man bija redzamas tikai acis un mute, kā mamma mani savērpa siltos audumos.

Viss. Momentā beidzās slimību arhīvs. Es vairs ļoti reti slimoju.
Tas turpinās vēl 2026. Reizēm, agrāk 1x gadā bija pāris dienas. Tagad jau ir gadi, kad man nav pat iesnas.

Atkal. Es nevaru ieēst neko. Aizaizvakar pārcēlu procedūru, vēl pārcēlu, un uz vakardienu jau bija konkrēta noruna. Nope. Ķermenis nesūta nekādus warning, tikai neizpratni, kāpēc tu man uzbāzies ar to, ko negribu.
Esmu duracell. Konkrēta dura [cell]

Bļeģ. Lai tikai parādās Latvijā. GPT mani nomierināja, ka ierīces brutāla sadauzīšana būtu mans, ne viņu zaudējums.
Var paņemt visādus ieriebes līmeņus, nav obligāti kamikadze.

Mašīnas man nav un nebūs. Kad Gunta kādreiz beigs pildīt savu auto, es pārņemšu pumpi (atbildība mana), un ar skrūvjgriezi padarīšu displeju nelietojamu, un ko ātri var paspēt uzvilkt ar melnu mārkeri, piemēram DIE U BASTARDS. Ja stress steigā liels, var pietikt ar FUCK. Vai latviski būs īsāk un precīzāk MIRSTIET.

Negribu piesaistīt Vct uzmanību. Tas parasti man slikti beidzas.
Man vnk vajag materiālu ierakstam.

Tizleņi, kas visu apgāž, biju es ap 21, kad Gunta mani satika.
Es biju nesakarīgākais un neparastākais kompānijā. Tas, ka jau griezu mikro biznesu un man bija auto jau 1993, nemaina, ka biju misters Bīns.

Kā es cēlos augšā, es apgāzu pagaidu galdu – finera plāksni. Mēģinu nolikt sulas glāzi, viss tiek noliets. Viss jūk haosā, ballītēs, man pakustoties.
Gunta, jau drīz mana girlfriend, vēl nebijusi manās mājās, domāja "ak kungs. kā gan viņam izskatās mājās?" (precīzs citāts no viņas atstāstītajām domām 1994).
Drusku atvēsinoši viņai, kad beidzot ieraudzīja – viss sakārtots, tīrs.

Nu ko - nopirku sev bikses! Kādas bija, tādas paņēmu, jo izvēles principā nebija. Un čakarēties ar meklēšanu arī negribēju. Bet vietas vingrošanā vairs nav! Jo janvāris! Un bija reklāma. Stulbi jau ir, ka beidzot saņemies darīt kk veselīgu un še tev! Kolēģe gan mierināja, ka ar laiku kāds atkritīs.
Ziema galīgi apnikusi. Saprotu, ka šāda ir normāla, bet man pārsvarā ir auksti. Darbā ir vēl lielāks ledusskapis kā parasti (jo kāds idiots taupīja uz radiatoriem). Laikam būs jāsāk vilkt 2 džemperus reizē. Mašīna knapi silda vai nesilda (pie -20) - nezinu kāpēc. Istaba arī bieži pavēsa, ja vien nekurina visu dienu (un parasti nekurina, jo visi ir darbā). No rīta izkāpt no gultas ir vēl lielāka pierunāšana kā parasti (un parasti jau ir liela un ilga).
Gribas to saules gaismu un siltumu. Bet tāpat sev cenšos atgādināt, ka tumšais laiks ir klusāks laiks. Labi nekad nebūs.

[info]eizhens:
No more drugs. Pilnīgi visi variet aizmirst.
Man dzīve mainās, radikāli. Es nesaku, ka vnm būšu skaidrā, bet es jau visu pateicu

Pazīstami. Bet tas jau drusku uz skumjo noti.
Abi kaķīši jau sen prom. Kate nodzīvoja 19 gadus, tā viens otram pieķērušies. Kate aizgāja neilgu laiku pēctam, kad sastapu Lauru. Viņa redzēja atdodam mani drošās rokās.

Laurai bija pasaku kaķis, pilnīgi empātisks sudraba brīnums, un Laura brīnījās, cik viņas atturīgais kaķis ātri mani pieņēma. Izvēlējās gulēt uz kājām man, ne viņai. Vienā brīdī viņa sāka smieties "Es sapratu, viņa domā, ka tu esi viņas boifrends".

Tirānas galvenajā laukumā ir ēka, kas izskatās pēc manis.

Tas ir Tavās erotiskajās fantāzijās. Man tač vienalga, hoč futbola komanda

Mjā, es aiz neko darīt laikam vairāk spēju monitorēt. Nefolks ir pats teicis, ka dzīvo Džuglā, tā pati jau teika blakus, tač vienalga kā to gaisa gabalu nosauc – viss tas ir ļoti tālu no Rīgas. Lai kādu neaizvainotu, es tos savus 7km no mājām arī saucu "es braucu uz Rīgu".
Sanāk, viņš ir sociāli aktīvs, un darbs prasa būt Rīgā, tad atpakaļ kur tur Ķeipenē