Viena diena manā dzīvē

lielākās ziemassvētku skumjas un vilšanās katru gafu ir par to, cik ļoti apjomā sakrītas trīs dienas sutināti kāposti.

Es nomiršu 96+. Es dzīvošu laukos un tā būs vasara. Mani bērni, mazbērni vai mazmazbērni atbrauks uz laukiem un atradīs mani mirušu. Es būšu kaut kad atnākusi mājās, salikusi puķu tējas žūt smukos pušķīšos. Atlaidusies. Iemigusi. Un nomirusi. Un viņiem būs neizsakāmi skumji. Bet reizē arī saprotami. Jo neviens nevar dzīvot mūžīgi un arī Memmim |man| būs pienācis aizejamais laiks.. Tā tas būs.
Tā tam būs būt.

( nesvarīgi )

Pamodos neparasti moži, neparasti agri. Nu, nav jau nemaz Tik agri, vien pusstundu agrāk, kā katru dienu. Palaidu suni pagalmā pačurāt. Viss Āgenskalns vēl kluss. Tālumā kaut kur dzied strazds. Īsas aprautas skaņas. Bet strazds, Patiešām dzied. Ziemas saulgriežos, kad ārā ir plus 3 grādi. Šitik silta ziema, laikam, ir pirmo reizi manā mūžā. Silta un smaga. Dēļ tās bezgalīgās tumsas. Neizsakāmi i;gojos pēc sniega, gaismas un sala. Nu kaut vien kādi mīnus pieci būtu. Bet, lai daba aizietu gulēt, nevis manas rozes joprojām pumpuros un ceriņa resnie pumpuri zaļotos, kā uz plaukšanu. Man traucē un uztrauc šī dabas kārtības nekārtība. Šķiet, tā ietekmē visu dzīvo radību tādā nepasakāmā veidā. Nav tā kā jābūt.

Palasot komentārus, un apzinoties lietas.
Nefolk redz reāli cauri. Tā ir milzīga īpašība, kas pieder tikai dažiem. Grieķijas meitene, kā zināt, cauri 2000 km visu redzošs, kas notiek šeit ar mani, teica par Guntu. "Pirmo reizi Guntu satiekot tā pārbijos, jo ragana." Vēlāk laboja, varbūt negribēja sajāt attiecības. Esam ar Guntu ļoti daudz darījuši viens otram pāri. Mans cirvis viņas mugurā, viņas cirvis manā.

Vēl hedera komentārs pie ctulhu. Ukrainas zaudējumi vēl ir mazi, salīdzinot ar Izraēlas konfliktu. Nežēlība ir visur, bet kā Izraēla izturās pret civilajiem, ir pamats Netanjahu uzskatīt par kara noziedznieku, ne mazāk kā Putinu. Tas ko lasu Bībelē, kad skaidrā (lasu Bībeli pirmo reizi dzīvē, tikai Jauno Derību, tātad viss ir jaunums), jūdi ir bijuši šausmīgi nežēlīgi. Ienīstu. Es daru pēc Dieva gribas, cik spēju. Daudz piedodu. Un cilvēki piedod man.

nedēļas hailaiti:
šī tiešām bija tumša nedēļa
1d Līgas netika nominētas ZM. es gan heitoju ZM un mēs kopumā ilgi argumentējām kāpēc labāk nesniegt, bet mēs nekad (t.i. 7 vai 8 reizes) neesam dabūjušas kākāef piķi. likās, ka moš iespēja pievienot kādam nākotnes projektam rindiņu "zm nominācija", varbūt varētu palīdzēt;
2d un 3d bija vnk random pelēkas un sūdīgas dienas. naktīs svīdu un skatījos mokošus sapņus;
4d atcēlās Valmiermuižas treniņš - t.i. apmēram vienīgais garantētā prieka avots. vakarā braucu uz "Sniega dzirksteļu" pirmizrādi. man so so. paliku pēc tam arī drusku uz ballīti. tik ilgi nevarēju saņemties braukt mājās, ka no konča BAL atnāca bij.vīrs un bija ar mieru neplānoti braukt ar mani mājās.
5d dienas pirmajā pusē tirdziņa uzbūve, tad VM darbinieku ZSV. laimes akā izvilku 30 EUR dāvanu karti veikalā Austris. visu dienu, viena pēc otras nāca ziņas - K nedabūja kākāef stipendiju, biedrība nedabūja piķi ne SIF projektā, ne kākāef NVO konkursā. etnofests dabūja kaut kādus grašus, bet vismaz kaut kas. konstatēju, ka telefonam atkal nedarbojas nfc lasītājs (2x jau esmu nesusi šo remontēt, nebija arī lēti) + viņu pēkšņi vairs neatpazīst škoda - attiecīgi nevaru braucot klausīties mūziku. no darba ZSV nesos uz Rīgu, uz Kl dzd ballīti, kura bija tāds kā mini, Kl veltīts survival kits, kas notika pagrabā, kur pirms tam bija bijusi taksidermijas darbnīca (viss bija izvākts) un, kurā bija izstādīti Kl draugu mākslas darbi, tai skaitā manējais. kopumā nenožēloju, ka aizbraucu, bet tiklīdz beidzās oficiālā sadaļa un sākās saviesīgā, es sapratu, ka vispār nespēju ne ar vienu komunicēt, lai gan tur bija tikai šaurs loks ar labi pazīstamiem un draudzīgiem cilvēkiem. kāpu mašīnā, braucu mājās. nebija viegli, jo brīžiem bija kaut kāda necaurredzama sniega vētra.
6d bija 14h darbdiena - tirdziņš (attiecīgi puse dienas pa āru) un danču vakars. drausmīgi pārguru, nosalu, sākās mēnešreizes, atbraucu mājās, mājās bija auksts un nekurināts, malka nebija sanesta. gāju uz šķūni un nevarēju atslēgt durvis. slēdzene ir kādus 100 gadus veca un mēdz ķerties, bet es it kā parasti protu ar viņu sarunāt. šoreiz totāli nesanāca. apraudājos, sajutos drausmīgi vientuļi un nespējīgi par sevi parūpēties. uzpīpēju. gāju mēģināt vēl. beigās dabūju vaļā un iekurināju krāsni. Mārtiņš atrakstīja, ka es pēdējā laikā liekoties depresīva. nezinu kā viņš to nolasījis, jo tikušies kādu brīdi neesam, tikai apmainījušies ar dažām ziņām par Šopenhaueru. kkad naktī no konča pārradās bij.vīrs.
7dien beidzot izgulējos. aizbraucu uz stalli. viss drausmīgi pelēks un dubļains. likās, ka zirgs priecājas mani redzēt. beidzot nomazgāju viņam dibenu un uzkāpu tāpat bez segliem iziet mazu līkumiņu. rikšos likās, ka varbūt viegli pieklibo ar labo priekškāju. bļe. pēc tam braucu mājās un pa ceļam atkal apraudājos - pati nezinu par ko. atbraucu vēl raudoša. pārģērbos un bij.vīrs aizveda mani uz Niedrāju. bija jau tumšs, apgājām apkārt un es ielīdu ūdenī. tas laikam ir labākais, kas ar mani šonedēļ notika. drusku atlaida trauksmi un man uzradās mazliet enerģija un interese par dzīvi un ziemassvētkiem. sāku rosīties pa māju, rakņājos pa pārtikas skapīti. vispirms konstatēju, ka indijas rieksti ir pilni ar kožu kāpuriem. un tad mani ļoti pārbiedēja pele, kura izleca no skapīša man virsū (man nav bail no pelēm, es sabijos no tā, ka man pēkšņi kaut kas nesaprotams lec virsū). beidzot mazliet uzziemassvētkojām māju - ar egļu zariem vāzē un lampiņām.

KC

I am really longing for Christmas. Just three days to go. On that day I will be with Laura in my mind.

Wild pussies and Moby, inspires me so much. I just can't handle how Moby's art captures me. I so much love him

Inese, man nav nekādu nodomu, bet es dzirdu Tavu depresiju. Man nav īpaši vieglāk, tikai alkohols palīdz.
Es ļoti klausos mūziku. Tā palīdz izdzīvot

Viss liekas nepareizi un es pati jūtos nepareiza. Un vāja un apdraudēta. Daudz trauksmes. Pagājšnedēļ ļoti sadirsos ar savu iekšējo pieaugušo. Viņš mani “piečakarēja”. Tāpēc nespēju viņam šobrīd uzticēties. Bet bez iekšējā pieaugušā nav iekšējās drošības sajūtas. Akūti gribas kaut kādu atbalstošu ārējo drošības sajūtu. Bet nav. Un es jūtos nepareiza un nejūtos pelnījusi. Un dusmojos uz sevi, ka tā jūtos - nepareiza, vāja, trauksmaina un nepelnījusi un vēl sadirsusies ar iekšējo pieaugušo. Un dusmojos uz sevi, par to, ka dusmojos uz sevi.
Negribas būt vienai, jo liekas, ka tā grimstu dziļāk kaut kādā pelēkā voidā. Bet komunicēt arī negribas - man nav vispār nekāda outputa. Gribas bēgt un pazust un nebūt, bet ar sajūtu, ka kāds mani tomēr meklēs un atradīs un es būšu drošībā. Bet kurš gan?
Vajadzētu salabt un atgūt ticību savam iekšējam pieaugušajam, droši vien tas ir reālistiskākais risinājums. Bet šķiet tik neiespējami. Viņš pieļāva, ka esmu ievainojama un arī tieku ievainota. Un viņa loģika un mēģinājumi mani nomierināt izrādījās meli un muļķības. Man negribas ar viņu runāt. Kaut kādai ļoti lielai un senai vātij ir norauta krevele un rētaudi. Apakšā izrādās ir trauksmes nekroze un strutas. Teorētiski - iespēja iztīrīt un sadziedēt, bet es nejūtu sevī kapacitāti tam, man nekā nav. Un paralēli jau visu laiku notiek arī visa pārējā dzīve, kurai man jau nebija kapacitātes vēl pirms šīs iekšējās drāmas.
Par daudz tumsas. Tumšākā nedēļa gadā. Es nesaprotu, uz kuru pusi ir izeja. Tāda vispār ir? Es vispār neko nesaprotu. Viss ir nepareizi.

Kāda 4.-tā albuma godīga pirkšana. Es nevaru, kā Warpaint cieš. Reālas Nirvana, un nabadzīgas, nevar nomaksāt rēķinus. Es viņas tā mīlu. Jāmaksā par mūziku. Es viņas dievinu.

Par samaksu dabūju Fool albumu FLAC formātā. Es maksāšu par visiem mūziķiem, ko klausos, tikai iedodiet man naudu

Jā! Es šovakar svētā vientulībā kapitāli piedzēros. Atzīstos. Neliedzos. Un, protmas, es esmu svētā panikā, kamēr mana jaunkundze nav mājās.

Esošajā mājā man kaimiņi parasti klusi, bet šovakar kaut kur blakus blīkšķ durvis un kaut kas skaļi un ļoti nepareizi dzied "No dienvidiem tu".

Vispār šī ir izteikti latviska māja. Neviens kaimiņš uz sveicienu nav atbildējis krieviski.

Bet vēl aizdomājos - ja jau es dzirdu, kā kaimiņi dzied, tad jau arī kaimiņi dzird, kad es dziedu. Neviens gan līdz šim nav nācis un aizrādījis, jo parasti dziedu pa dienu un ne parāk ilgi.

Ja jūs zinātu, kā es gatavoju. Guntu nepārspēšu, viņa ir true gourmet kulināre. Neesmu gardāk ēdis, kā Gunta gatavo.
Bet Laura nav liela gatavotāja, un katrreiz, kad uztaisu ēst, viņa un viņas tētis ģībst, cik garšīgi.
Nu, es arī pielieku pūles, lai tā būtu. Pats sev gatavoju pavirši, vnk lai ir ko paēst.
Profesionāls pavārs reiz teica "neiedomājami! kā tev tā izdevās?" Vienkārši. Izmisuma situācija, daudz alkohola, un viss, kas tev atliek, ir gatavot, lai draugi ģībst.

4. diena.
Kāds no manis ir atteicies. Vairs 21 piedraugotājs. Žēl, un nerakstīju nekādu murgu, tikai par ļoti labu sexu. Arī, ka patīku meitenēm. Es to nezināju līdz saviem 50. Un tāpēc liels lepnums, jo visu dzīvi jutos, ka ne pārāk interesēju. Man vienkārši bija vienalga. Viss ir pilnīgi savādāk. Mani grāba ārā no rokām, tikai es to neredzēju.

Mani atraduši ss.lv. Tās nav labākās bildes. Steigā kompilēts, lai parādītu dažādību. Huh. Tāpēc taisu update, kas ir long run, jo viss ir novecojis.
Vēl 4 dienas līdz Ziemassvētkiem. Kā es ilgojos pēc tā miera. Uz 24. jau būšu atgājis, atsācis ēst

Redzēju sapnī, ka mana jaunākā brāļa draudzene vairs nav kopā ar manu brāli. Turklāt tā meitene nemaz nebija mana brāļa draudzene reālajā dzīvē, bet kaut kāda ietekmelēm līdzīga čiksa no Skotijas, kurā vēl sāka dot man mājienus, ka gribētu ar mani tuvākas attiecības. Vēl es sapnī biju ebrejiete un mēs bijām kaut kādā vairāku stāvu koncertzālē, kad pēkšņi sākās kaut kāda ārkārtas situācija un es nopriecājos, ka tālredzīgi esmu izvēlējusies vietu tuvu izejai. Kaut kā man izdevās paglābties, lai gan vētra pa gaisu nēsāja smagus priekšmetus un pat maujošu govi.

Bilde, ko vislaik gribēju jums parādīt.
No kreisās. Gunta, Armands, Kaspars.
Mēs ar Guntu esam tik skaisti. Kaspars jau arī, sexy boy.

Man tolaik 21, Guntai 24. Ļoti labi pisāmies. Abiem bija pilnīgi pietiekami.
Minets un pežas laizīšana nebija mūsu stafs. Nevienam nepatika. Tikai reāli stāvošs pimpis, tā, līdz augšai, pastāvīgi slapjā pežā, tā, ka līst no viņas pussy. Kā es dievinu tos momentus ar Guntu. Mēs devām viens otram. Tādu Massive Attack es nebiju redzējusi. Tu vari būt jebkādā kondīcijā, bet tev stāv, [tobrīd] liels, līdz vēderam. Vari izpist nopietni, kad pat nestāvi kājās.

Ir teikusi anekdotisku stafu "lūdzu pis mani, es esmu visa tava", kad pilnīgi slapjā pežā bija mans nenormāli stāvošais pimpis.
Es karinināju viņu pirms desmit gadiem, About 2014, un tur viss joprojām plūst. Nebrīnos, ka bērnu ieņēmām ar knipi 2006, tikko viņa atteicās no pretbērnu tabletēm. So sexy, so fertile.

Kaķi, kā jau var lasīt manā profilā, ir vienīgais, kas mani interesē.
Jāzeps, bērns, jautāja "viņš vai Kate, kurš man ir mīļāks". Es reāli apmulsu. Nedrīkst tik negodīgi jautāt, jo mīlu abus.
Piesēdos uz zemes. Kā tev pastāstīt, mans bērns? Very harcore pārdomās. Main message bija, ka nav lielāka prieka par tevi, un kaķis ir ļoti tuvu tam.

Pritons.
Es ievācos Valdemārielā, netālu no LMA. Es redzēju uz durvīm rakstītu Mitsubishi. Domāju, vai tas tiešām šeit rakstīts. Bija. Tā tolaik sauca ecstasy pills.
Pārkrāsoju, izdarīju visu, ka Grieķijas meitene vēl esot Latvijā, teica "viss, kam tu pieskaries, uzplaukst". Viņa bija sajūsmā, ko spēju izdarīt. Redzējusi arī, un dzīvojusi mūsu dzīvoklī, ar Guntu, ko pārvērtu idillē. Ir fočenes, jo Ieva strādāja kādā laikrakstā, un nopublicēja mūsu dzīvokli.

Ebreju draugs, kuru reiz sabaroju ar narkotikām, toreiz bez narkotikām apstulba "kā tu spēji iedomāties tik cool apgaismojumu?. Tas ir reāli neticami".

Mēs, pritonā, atlaidām tā, ka es atnāku mājās, un man pretī blenž purni "kas tu esi?" nekad nevienu neesmu redzējis. Easy pasaku, kas esat jūs? Jūs drīkstat šeit palikt. Esmu mājas saimnieks. Drīz visi aiztinās.

Un kāvos ar kaimiņu no cita stāva. Viņam lūk sieva esot grūta, un mūsu muzons viņu traucē. Kad stāvēju pie durvīm ar āmuru rokās, jo viņš ir fiziski lielāks, pēc aicinājuma draugam atvērt durvis. Tūlīt pisīšu pa kunģi, izrādījās nobijies kaimiņš, aizmugurē diviem frontmeniem, kuri pateica ka ballīte ir beigusies. Izgāja pa abām istabām, novērtēja situāciju. Mājas pārvaldnieki. Paldies Dievam, ametamīns bija aizvākts no skatuves. Bet mans kreatīvais darbs bija uz sienas – milzīgs, skaisti uzzīmēts falls, detaļās ar parakstu, ko neatceros, bet apmēram "falla dienas"

Ieva Bite bija pastāvīga pritonā. Nebūt tā nešņauca, bet reizēm.
Kā tie pārvaldnieki redzēja mūsu pelēkās sejas, un skaistu milzīgu fallu uz sienas "te viss ir skaidrs. jums ir nedēļa, pamest māju"

Un guess, kur es gāju? Pie Guntas, kurai devu pajumti uz mēnesi, kad mūsu kaķis mūs saplēsa līdz asinīm, un padarīja neiespējamu dzīvot kopā. Gunta mēnesi apmaksāja kaķim 2 istabu dzīvokli. Es ierados vasarā ar pilnu ekipējumu, hardcore tērpā, biezākie cimdi, fully nomaskējies, ielikt kaķītim ēst, ūdeni, savākt kastīti.

Kā tas beidzās? Mēs aiznesām izoperēt dzemdi. Bija bail, cik ļoti pārvērtās. Pilnīgi cits kaķis, bet nekad normāls. Jūs varbūt esat dzirdējuši, ko es darīju ar to kaķīti viņas pirmajos mēnešos. Tur neviens nevar palikt normāls. Nestāstīšu. Ļoti sāp.

Un vēlāk vēl, kad jau mazāka skāde. Ar pirmo nesalīdzināt. Kārļa Ilze redzēja "ak dievs, ko tu dari?", kad ņēmu rokās Kati, un triecu pret sienu, neskaitāmi. Kaķis nebija neko darījis. Viņš nesaprata, kāpēc ar viņu tā notiek. Kaķis mana reflekcija. To reizi, kad es viņu noskaloju ledus aukstā vannā, un ieliku saldētavā, es skaitīju minūtes. Ja viņa nomirs, es strongly izlekšu pa logu, nekādas atkāpes. Pēctam satinu siltos dvieļos, noliku tuvu radiatoriem.
Un tad, kad viņa gāja prom, es darīju visu, viņas 19 gados, lai uzkavējās vēl šeit brīdi. Kad aizgāja, es vnk griezu ādu deep