Viena diena manā dzīvē

Ieskats multifunkcionāla indivīda vidēji parastā ikdienā.
Nav dokumentāla timestampa, bet šī diena sākās ar modinātāja zvanu īsi pēc 7 no rīta.
Pirmais darbs - sasegt un iečubināt Mājas Pavēlnieci. Viņa ir pūce, iet gulēt ļoti vēlu un ceļas ap 10 no rīta, kad es jau sen esmu prom.



America runs on Dunkin' (c), but I run on Lavazza @ 7:30am.



"Brokastis, duša, biksīšu ieliktnītis, pārinstalēju Windows" nē, bet neliela mīcīšanās, kas it kā ir vērsta uz to, lai tiktu laukā no mājas un paņemtu līdzi minimumu visām nepieciešamām lietām, lai vakarā nokļūtu turp, kur vajadzētu. Tas ietver pārbraucienu, pārlidojumu, čakaru ar naidīgas lielvaras imigrāciju un citas jaukas lietas. Īsāk sakot, ap 8:30 es mēroju ceļu uz darba vietu. Lūk, tā izskatās pavisam parasts krustojums pavisam neparastā pilsētā:



Spēkrata informatīvais panelis vēsta, ka nepieciešams papildināt degvielas krājumu:



To tad arī realizējam, ielejot orientējoši 63 litrus teicamā 98 markas nesvinotā benzīna, jo neko citu ūberauto negrib lietot:



Kamēr 63 litri līst, es aplaižu acis apkārtnei un konstatēju, ka tuvojas Ziemassvētki. To man laipni atgādina Statoil piedāvājums:



Tālāk ceļš neizbēgami ved pāri tiltam, kuram vietējie devuši mīlīgo iesauku Aivara Ribas



Nevaru jums parādīt kā izskatās formālā iečekošanās uzņēmuma teritorijā. Bet te es ap 8:40 esmu birojā un mēģinu iemācīties saķemmēt matus:



Tad jāpārģērbjas darba drēbēs, jo man paredzēta neliela pastaiga pa tehnoloģisko zonu:



Todien es nevarēju īsti nobildēt kā tas izskatās, jo bija dikti mitrs un miglains, tāpēc piedāvāju jau šodienas attēlu:



Apmēram 35 minūšu pastaiga beidzas, var pārģērbties atpakaļ ofisa iemītnieka tērpā un apčubināt oranžēriju:



Izvēlos nākamo 40 minūšu muzikālo noformējumu, konkrētam mirklim visvairāk piemērots bija Centr Ciklona:



Seko daudz visa kā tāda, kas nevienam pilnīgi neko interesantu neizteiks, proti, darba duna ar nelielām nervozām pīppauzēm, dzelzceļa estakādes projektēšanas sapulci, Rotork tipa elektrisko pievadu un aktuatoru tehnisko detaļu izdiskutēšana, precīzu šīs nedēļas atlikušo dienu plānu sabīde, rēķini, diskusijas ar piegādātājiem, birokrātija, formalitātes, līdz 13:45 es nobloķēju darbstaciju un ceļos kājās:



Pa logu tobrīd vērojams šāds skats:



Uz galda paliek postaža:



Paēdu mazus salātiņus un dodos atpakaļ pie spēkrata, lai mērotu 200 kilometrus līdz nākamajam dienas atskaites punktam. Izbraucot no teritorijas, ceļu aizšķērso sastāvs ar tukšām amonjaka cisternām. Pulkstens rāda 14:07.



Šī ir viena no tām dienām, kad saulītei ir aizmirsies uzlēkt.



Precīzi 2 stundas pēc izbraukšanas brīža, 16:07, esmu te, lai veiktu nelielu valūtas maiņas darījumu:



Izmetu nelielu loku pa lielveikalu, lai konstatētu, ka man nepatīk pilnīgi nekas. Atturos no zvana laikabiedrei, lai to visu pavēstītu, jo paliek bail, ka viņa mani nodēvēs par no masām atrāvušos nūģi, kas ieslīgusi savā provinces pašpietiekamībā. Diskutēju ar sevi, vai tā būtu, vai nebūtu, vai labāk ir komunicēt un eventuāli būt nesaprastai, vai paturēt visu pie sevis. Izvēlos pēdējo. Tā es daru apmēram pēdējos 2 gadus. Ir vieglāk.

Apmēram 17:00 pametu spēkratu ilgtermiņa autonovietnē. Savācu mantas, sēru sirdi turpinot ar sevi diskutēt, vai turp, kur es došos, mani glābs šī spožā žaketīte, vai tomēr ne. Tur galā, es zinu, visi staigā armānijos un zelta roļikos, apmeklē plastoķirurgus un kabatās nēsā daudztūkštoš naudiņas skaidrā, ja nu kas gadās. Bet man, tātad, aizlienēts šis:



Pēc 3 minūtēm, 17:03, sasniedzu nākamo šīs dienas jūdžakmeni/jūdžvietu:



Seko viss tas, kas šādās reizēs mēdz sekot. Kad iestājas pirmā šodien vaļīgā pauze, atklāju, ka, iespējams, jau gadiem RIX Int'l mums piedāvā iespēju skaisti uzsmēķēt E termināļa A, B, D izlidošanas rajonā:



No terases nobildēju šo aviobūves izcilību, pēdējo tehnikas vārdu, ar kuru būs jālido. Ne šo konkrēto, bet tieši tāda modeļa. Tas ir no kājām notriecošais aviācijas flagmanis, jebkura pasažiera sapnis De Havilland/Bombardier Dash Q8-400 NextGen sērijas, teiksim, lidaparāts, sarunas karstumā to tā varētu nodēvēt.



Seko džintoniks, vēl viens dūms, un laikrāži vēsta, ka ir 18:10, brīdis, kad jādodas uz D3 vārteju, lai ieņemtu vietas pieminētajā diskomfortablajā agregātā. Agregāts nokavē ierašanos vārtejā, es ne. Tāpēc man jāgaida, un laika īsināšanai es nolemju atmest šausmīgo skopumu un pa 5 latiem un 40 santīmiem iegādājos 200ml izpildījuma Rīgas Šampanieša pudelīti un to nekavējoši izlietoju. Tad es atceros, ka vienīgā šodienas pārtikas uzņemšana bija salātiņi 13:45 vismaz 200 km attālumā, un piepērku klāt trīsstūreni sviestmaizi ar bekonu. Tad De Havillands tomēr jūtas nespējīgs uzņemt pasažierus un ar 30 minūšu nokavēšanos 19:10 mēs izlidojam ar Boeing 757-300 sērijas lidaparātu.
Un tad mēs esam galā. Citā laika zonā, kas par 2 stundām atšķiras no Rīgas laika.



Seko robežkontroles, kultūršoki un vājprātīgs brauciens ar taksometru. Galapunktā vadītājs bez šaubām vēlas izspiest no manis 1500 RUR dispečera pavadzīmē norādīto 1000 RUR vietā. Pēc negaras diskusijas ar dažiem cenzējamiem vārdiem es pametu transporta līdzekli samaksājusi akurāt 1000 RUR.
Iekšā izskatās šādi:



Izstāvu pagaru rindu čekinā, saņemu atslēgu uz miera istabu un dodos uz to.



Varētu beidzot atplīst. Bet tad tomēr ierunājas gremošanas orgāni, paskaidrojot, ka vieni salātiņi un viena sviestmaize, apslacīta ar šampanieti un džinu, nav diez kāda medusmaize. Tāpēc saņemos un dodos lejup investigēt pārtikas uzņemšanas iespējas. Tādas atrodas. Pa 1135 RUR es nobaudu grillētu lasi ar rīsiem un 2 glāzes vīna. Vieta apmēram šāda:



Un tad es uzsmēķēju un dziestu...

Visi attēli ir bliezti ar draņķa telefonkameru un tiem nav veikts nekāds post-production (izņemot samazināšanu, lai iekļautos atļautajos 680 punktos platumā), tādējādi to kvalitāte vietām ir vairāk kā nožēlojama. Bez tam lielais vairums ir uzņemts braucot pie stūres, skrienot un arī mazliet nervozās pīppauzēs.

Bet mūsu dzīves jau arī nav nekāds mākslas foto, tās tieši tādas ir: mazliet izsmērētas, izpūrušas, samezglotas un notikumu pilnas.